Parasti ar pašu personīgāko un dārgāko cilvēki dalās savu tuvinieku, draugu un ģimenes lokā, bet šodien es padalīšos ar jums, – tā mūsu tikšanos iesāka Šalva Aleksandrovičs.
– Iespējams, kādam tas būs kāds jaunatklājums attiecībās. Kāpēc šodien ģimenes izirst? Kāzas, limuzīni, bankets, tuvi cilvēki, kuri vēlēja jaunajiem laimi.
It kā tas viss nostiprina nākotnes ģimenes laimi. Bet cilvēki nepārvar krīzes periodus un šķiras.
Diemžēl viņi nedomā par to, kā tas ietekmēs viņu bērnus. Pretējā gadījumā būtu bērna likteni stādījuši augstāk par saviem konfliktiem. Par bērna likteni nevajag domāt tad, kad pāris šķiras, bet tad, kad ģimene veidojas.
Tāpēc ir vajadzīga audzināšana jau no agras bērnības, bērnu dārza, skolas un, protams, ģimenē vajag runāt par to, kas ir mīlestība, uzticība un kā to visu sevī audzēt. Skatoties atpakaļ, es var teikt, ka ģimene palīdz pašu lielāko ideju un darbu dzimšanā.
Es ļoti ilgi negribēju un baidījos precēties, jo agri biju palicis bez tēva, un uzturēju savu ģimeni – mammu un māsiņu. Satikos ar daudzām meitenēm, katru no viņām lūdzu kļūt par manu sievu.
Taču tad, kad saņēmu atteikumu (tieši tā pie mums Gruzijā ir pieņemts, vīrietim ļoti ilgi jāiekaro sieviete, lai saņemtu piekrišanu), es pārtraucu attiecības.
Es gribu pateikt milzīgu paldies visām tām deviņām meitenēm par to, ka viņas man atteica. Savādāk es nebūtu saticis savu Likteni.
Toreiz es strādāju Pedagoģijas Institūtā par zinātnisko sekretāru, bet mūsu direktors bija ļoti cienījams cilvēks, kuru es patiesi mīlēju un cienīju. Negaidīti viņš aizgāja no dzīves. Un pēc kāda laika uz mūsu Institūtu darbā iestāties atnāca jauna meitene tumšā sēru apģērbā.
Es uzreiz sapratu, ka viņa ir desmitā un pēdējā. Es viņā iemīlējos, vēl pirms uzzināju, ka viņa ir mūsu bijušā direktora meita. Es pieņēmu viņas dokumentus un teicu: “Droši vien es bez Jums vairs nespēšu dzīvot”. Un pats ļoti pārdzīvoju: “Kā būs? Ko cilvēki padomās? Vai sapratīs, ka šajās attiecībās nav nekāda savtīguma un izdevīguma meklēšanas?”
Taču gala rezultātā es mīlestību un jūtas noliku augstāk par cilvēku viedokļiem, un kā īsts vīrs sāku viņu aplidot, pavadīju mājās, gāju viņai līdzi uz kapsētu. Un rezultātā mēs ar Valēriju apprecējamies.
Pēc nedēļas mana mamma teica vedeklai, ka viņas sapnis ir piepildījies: “Es viena audzināju dēlu un viņam vēl ļoti daudz kas jāiemācās. Lūzu, pabeidz viņa audzināšanu, es tev uzticos…” Un, es atzīšos, ka, ja es kaut kā nebūt esmu kļuvis labāks, tad tas ir tikai manas sievas nopelns.
Ģimene veidojas kopējos cēlos darbos
Kad ieraudzīju Valēriju, viņa man kļuva par pašu skaistāko, gudrāko, labestīgāko un godīgāko sievieti pasaulē. Viņa sevī personificēja Sievieti it visā. Es ļoti vēlējos ieraudzīt savu portretu viņas acīs un kļūt par tādu cilvēku, kādu viņa vēlas mani redzēt. Tas ir brīnišķīgi – izdarīt visu savas mīļotās sievietes labā un attaisnot viņas cerības, un cauri visai savai dzīvei iznest šo vēlmi. Tas nav viegli, jo ir jāiemācās turēt sevi rāmjos, kļūt apzinātam. Un ziniet, ja tā nodzīvo dažus gadus, tad prieks vairojas. Mēs kopā nodzīvojām piecdesmit gadus. Valērija aizgāja viņsaulē tikai dažus mēnešus pirms kāzu gadadienas.
Mēs savu kopdzīvi nenodzīvojām gludi, bija akmeņi pret kuriem klupām. Ļoti bieži mūsu uzskati nesakrita. Taču, mīļie draugi, iemācieties piekāpties. Ja jūs piekāpjaties abpusēji, tad jūsu divu dvēseļu dzīves saaug un visas nesaskaņas pazūd.
Dievs radīja cilvēku – vīrieti un sievieti. Tas ir viens vesels.
Ar ko stiprinās ģimene?
Droši vien ar ideju vienotību. Vajag būvēt kaut ko kopīgiem spēkiem, izdomāt kaut ko lielu, veselu, vienojošu un vērtīgu garīgajā plānā, neatkarīgi no finansiālā stāvokļa.
Tā mēs gadiem ilgi būvējām savu māju, lai nevis vienkārši tajā dzīvotu, bet gan uzņemtu viesus, draugus, komunicētu, apspriestu idejas. Cēlām nelielu baznīciņu un pabeidzām to tikai nesen. Katrai ģimenei vajag būt savai kopīgai lietai kas priecē Dvēseli. Tas padziļina attiecības un neļauj ieslīgt rutīnā.
1962. gadā es atvēru eksperimentālo klasi. Mēs tajā izspēlējām visas iespējamās pedagoģijas idejas un šī pieredze kļuva par pamatu humānajai pedagoģijai.
Piecu dienu apmācība ir unikāls krievu valodas apguves veids, kas pamatojas uz darbības vārdiem un noris bez vērtēšanas. Tas deva unikālus rezultātus, bet paši zinātniskie meklējumi nostiprināja mūsu ģimeni. Nebūtu augstu mērķu, nebūtu mūsu ģimenes.
Neskatoties uz to, ka metode bija efektīva, protams, radās tās pretinieki. Tajā laikā es viņus uztvēru kā ienaidniekus un ļoti biju agresīvi noskaņots – aizsargāju savas pozīcijas, bieži pacēlu balsi, dusmojos un biju gatavs dot pretī.
Tagad es saprotu, ka tie nebija ienaidnieki, bet gan skolotāji, kurus sūtīja pati dzīve. Bet es biju jauns un ļoti karstasinīgs. Un reiz mans skolotājs deva padomu: “Meklē ceļus, kā savus pretiniekus padarīt par saviem sabiedrotajiem. Un tad tu pa īstam kļūsi stiprs.” Es viņā ieklausījos un aizdomājos: “Ko tad viņi patiesībā aizstāv – pedagoģiju, vai kaut ko personīgu?”
Sāku ar viņiem runāt citādāk, izrādīju patiesu interesi un viņi paši sāka man dot lasīt grāmatas, uz kurās teikto balstījās, un tieši tādā veidā manas zināšanas bagātinājās!
Dzīve ritēja savu gaitu, piedzima bērni. Es līdz šai dienai glabāju vēstules, kuras rakstīju sievai uz dzemdību namu, jo tur nevienu klāt nelaida un telefonu nebija. Es jums iesaku, biežāk rakstiet vēstules!
Rakstiet viens otram vēstules un atklājiet savu dvēseli. Un es domāju, ka tēviem vajag piedalīties dzemdībās.
Lai savām acīm redz sievietes ceļu uz dzīvības un nāves robežas. Un varbūt šie iespaidi un dvēseliskas vēstules tieši kritiskos brīžos paglābs ģimeni no šķiršanās.
Ir svarīgi, lai ģimenē neskanētu nekas lieks un slikts. Jo uz turieni nāk eņģeļi. Cilvēki bieži dzīvo pagātnē un neievēro to, kas ir šeit un tagad. Bet pagātnes nav! Šobrīd – tagadnē nogatavojas auglis. Tas jau ir uz sliekšņa, un ir jāatver durvis un jāsagaida viesis no augšas. Un uzreiz vajag mesties ceļos un pateikties Dievam par to, ka viņš ir tev uzticējis savu bērnu. Tā turpinās dzīve.
Mīlestības ultimāts
Par mūsu eksperimentiem zināja ārzemēs, pie mums ar speciāliem reisiem brauca mācīties un uzkrāt pieredzi. Visās avīzēs rakstīja: kāds atbalstīja, cits rakstīja sūdzības.
Reiz mani izsauca un teica, ka eksperimentālo laboratorijuu slēdz. Dažkārt pat tādiem vīriešiem kā es, nolaižas rokas. Nav jau kam sūdzēties. Lēmums nāca no augšas. Mani pat neielaida laboratorijā. Saucu direktoram pa logu bet viņš tikai noplātīja rokas. Ko gan viņš tur var darīt, pavēle no augšas. Es biju šokā. Pārnācu mājās, iegāju istabā. Te pēkšņi ienāk sieva un redz, ka es sēžu pavisam sašļucis un izmisis. “Vai tad tu necīnīsies, lai laboratoriju neaizslēgtu?” – viņa jautāja. Es biju nikns.
Mani draugi, mūsu neiecietība ir pats lielākais iekšējais ienaidnieks. Nieka dēļ tā var visu sagraut. Es izdzinu sievu no istabas. Pēc kāda laika viņa ienāk vēlreiz un saka: “Labi, es aiziešu un aiziešu pavisam, ja tu pametīsi skolu”. Un tajā brīdī man radās milzīgs spēks! Es sapratu, ka man par savām idejām ir jācīnās līdz galam. Kapteinis nevar bēgt no sava kuģa. Zvanu kolēģiem uz Maskavu, lūdzu, lai tiek skaidrībā un paļaujos uz Dieva gribu. Un te negaidīti sieva man piedāvā: “Kamēr jautājums tiek risināts un laboratorijā tevi tāpat nelaiž, ir laiks rakstīt grāmatas. Pēc tam tev brīva laika vairs nebūs.”
Tā bija mana pirmā grāmata krievu valodā “Labdien, bērni”. Tā padarīja mani slavenu visā pasaulē. Pavisam drīz avīzē “Pravda” iznāca raksts. Bet padomju laikos, ja tādā izdevumā kaut ko rakstīja, tas tika vērtēts kā prezidenta pavēle šodien.
Mūsu laboratoriju nelikvidēja un sieva neaizgāja, bet es skaidri zināju, ka, ja nebūtu bijusi Valērija, nebūtu bijis tas, kas notika pēc tam.
Mīļās sievietes, lūdzu, dāsni dāvājiet savu viedumu saviem vīriem. Ne ar kliedzieniem un pavēlēm, bet ar mīlestību, maigumu un rūpēm. Vīrs ir jāsamīļo, jāpagatavo labas vakariņas, kaut kas labs viņam jāizdara un pēc tam jāpajautā vai viņš pieņems jūsu padomu. Atrodiet veidu, kā aizvest viņu pie liela mērķa.
Mīlestība uz zemes tikai dzimst
Pēc desmit kopdzīves gadiem mēs varējām saprasties bez vārdiem. Viņa prata lasīt manas domas. Es pat nedaudz baidījos, ka, ja nu pēkšņi viņa zin visus manus noslēpumus. Tas ir pats labākais dvēseliskās tuvības un vienotības stāvoklis ģimenē. Gadi skries, bet jūs tos pat nepamanīsiet. Tieši šobrīd vajag audzēt mīlestību. Grumbiņas nav vecums, tā ir dzīve meklējumos, mīlestībā, līdzcietībā, kas atstāj tādas brīnišķīgas pēdas.
Grumbiņas vajag mīlēt, priecāties par tām. Medusmēnesis ir tikai ķermeņa izpēte. Bet pati sieviete un viņas dziļums ir bezgalīgs. Ne jau lidojošie šķīvīši, bet sieviete ir pati neizzinātākā radība. Glabājiet savu sievišķību un pakāpeniski atklājiet vīrietim savus jaukumus, lai jūsu vīrs nespētu saprast, kāda tu būsi šodien.
Un pienāca 2012. gads. Mana sieva slimoja, un mēs zinājām, kas mūs sagaida. Ja es kādreiz slikti jutos, Valērija mani uzreiz veda pie ārstiem. Visa humānā pedagoģija attiecībā pret mani atkāpās un viņa ar varu mani vilka uz pārbaudēm. Taču, ja kaut kas notika viņai pašai, tad vienmēr tika atlikts uz vēlāku laiku. Un, lūk, viņa guļ gultā. Palikušas skaitītas dienas, un mēs abi to zinām.
Mēs gaidījām, kad atbrauks dēls, taču viņš netiek ārā no citas valsts, jo nedod vīzu. Viņi ar sievu runājas skype, lai viņa nedaudz nomierinātos. Un es saku: “Drīz sākas pedagoģiskie lasījumi, mēs varētu izdot darbu apkopojumu”.
Valērija palika mundrāka un mēs sākām apspriest šo ideju, pēkšņi viņa jautā: “Vai tu neko jaunu neesi uzrakstījis?”
Es gatavoju viņai pārsteigumu, bet viņa, kā vienmēr, to uzminēja. Gatavais un jau izrediģētais teksts bija jau tipogrāfijā. Lieta tāda, ka Valērija ļoti godbijīgi izturējās pret manis rakstīto un bija greizsirdīga, ja to lasīja kāds pirms viņas, jo ļoti vēlējas mani aizsargāt no tā, ka kāds izsmej mani par krievu valodas pareizrakstības kļūdām.
Un šī bija pirmā grāmata, kuru viņa nebija izlasījusi. Profesionāli izrediģētajā tekstā viņa atklāja 96 (!) kļūdas. Neskatoties uz to, ka slimība bija nomocījusi ķermeni, viņa manu grāmatu izlasīja līdz galam.
Pēc lasīšanas viņa 4 dienas neatvēra acis. Un es dzirdēju tikai to, ka viņa klusiņām čukst: “Es mīlu tevi!”. Kad ceturtajā dienā viņa atvēra acis, es redzēju, ka viņa skatās kaut kur stūrī. Es fiziski sajutu, ka viņa kādu redz. Kādu, kurš atnācis pēc viņas. Es esmu pārliecināts par to, ka ir cita pasaule. Ka mūsu mīlestība šeit uz Zemes nebeidzas ar mīļa cilvēka aiziešanu. Mīlestība nav tikai tad, kad roku rokā sadevušies ejam pa dzīvi. Aiz tās stāv daudz kas vairāk un lielāks. Un uz Zemes tā tikai piedzimst, bet pēc tam paceļas augšup.
Skolotāja norādījums mums visiem
Es nožēloju tikai to, ka neapstiprināju savas jūtas savai sievai katru dienu. Ja kādam šis stāsts, šis mūsu dzīves ceļš noderēs, es ļoti priecāšos. Nav neviena iemesla, kāpēc lai ģimene sabruktu, tāpēc, ka attiecībās nevajag meklēt materiālo, mīlestība jameklē vienam otrā, sevī.
Un festivāls nav danči un izklaide. Tas ir stāsts par to, kā saglabāt ģimeni. Rietumi ļoti vēlas iznīcināt ģimeni – pašu svētāko, kas mums ir. Taču tas nozīmē, ka sabruks arī valstis. Saudzējiet savas ģimenes. Ne tikai savas, bet arī savu draugu, radu, savu bērnu ģimenes. Un palīdziet tiem, kuriem tas vajadzīgs, lai mēs visi kopā kļūtu stipri.
Šalva Amonašvilli
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis
