 Mēs saņemam tieši tik daudz atbalsta un palīdzības no Augšas, cik daudz mēs redzam Dieva gribu it visā, kas ap un ar mums notiek. Pie cilvēka, kurš Dievam pagriež muguru, palīdzība neatnāk. Precīzāk sakot, palīdzība atnāk, tikai kā neveiksme, slimība un nelaime. Tas, kurš iet pie Dieva, pārstāj baidīties, skaust, skopoties, aprunāt, nosodīt un skumt. Greizsirdība un skaudība rodas tam, kurš vēlas mazāk atdot bet vairāk saņemt, un tā vietā, lai pats savu bagātību nopelnītu, sapņo par to, kā to atņemt citam. Cilvēks, kurš tiecas uz mīlestību, zina, ka visu sasniegs. Viņš nešaubās ne par saviem sapņiem ne cerībām. Un tā vietā, lai meklētu vainīgos, viņš meklē jaunus ceļus kā sasniegt savus mērķus. Tā vietā, lai kādu vainotu savās neveiksmēs, viņš apzinās, ka problēma slēpjas pašā, paša slinkumā, niknumā, neprasmē mīlēt. Bailes dzēš enerģiju un padara cilvēku slinku. Kristus runāja par to, ka nevajag talantu aprakt zemē. Vajag atdot enerģiju, vajag tiekties uz savu mērķi, ticēt saviem spēkiem. Neticība sev noved pie pasivitātes un slinkuma. Ja cilvēks ir gatavs atdot enerģiju, palīdzība atnāk caur sapņiem, caur ļoti daudzām zīmēm, caur nepazīstamiem cilvēkiem. Var notikt vienkārši brīnumi. Viss atkarīgs no mūsu pašu izvēles. Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze” 6. daļa Tulkoja: Ginta Filia Soli |
