©F64
„Šuplinskas kundze, jūs nevarat būt Latvijas Izglītības ministrijas vadītāja (ja tikai ir viena taisnība, tad nevar- vadītājam būtu pirmajam, kuram būtu jāieklausās). Jūs dzīvojat citā realitātē (par to es neņemos spriest- realitāte ir katram sava- tāpat kā Izglītības ministrei, tā arī 80. vidusskolas direktorei Annai Vladovai). Ministrija nav soda iestāde (tas, ka ministrei patīk sodīt, nav jaunums, zinot no savas, Kaspara Bikšes pieredzes), tai ir citas funkcijas (tas gan- izglītības funkcijas, nevis vienas sievietes demolēšanās politikas līmenī), citi uzdevumi un citas prioritātes. Jūs neesat izpildījusi nevienu no saviem solījumiem, un jums pat nav kauna par to (ministre mums ir “buldozers” – “visurgājējs”- viņai nepietrūkst spēka “iešķūrēt”). Atstājiet savu posteni (piemēram, pāriet uz kādu pāraudzināšanas iestādi). Tas ir vienīgais, ko jūs varat darīt mūsu valsts izglītības sistēmas labā,” „sejugrāmatā” pirmdien ierakstīja Anna Vladova („Saskaņa”), Rīgas 80. vidusskolas direktore. Šis ieraksts sociālajos tīklos izsauca mērenu rudens vētru.23.09.2020.ELITA VEIDEMANE
Protams, ieraksts bija garāks. Par to, ka Rīgas skolās katastrofāli trūkst skolotāju. „Trīs nedēļas pēc izglītības procesa sākuma vismaz 12 Rīgas skolas turpina meklēt skolotājus. Trūkst matemātiķu, informātikas, ķīmiķu, fiziķu, mūzikas skolotāju un latviešu valodas skolotāju,” turpina Anna Vladova. Par to, ka nav nekā no tā, ko solīja ministre Šuplinska, toties ir nebeidzami kursi un jauns pienākumu klāsts: „Skolām jāievēro epidemioloģiskie norādījumi, jānodrošina attālums starp bērniem, jānodrošina skolas dezinfekcija, jāizdomā neiedomājamas bērnu distancēšanas kombinācijas, ēdināšana, un, pats galvenais, protams, „augstas kvalitātes” mācību process. Skolotāji vazājas (nu, ne gluži vazājas- pārāk vulgāri teikts) pa klasēm, vēdina, dezinficē, aizsargā bērnus, pēc tam māca, pēc tam atkal dezinficē, ved bērnus uz ēdnīcu vai sporta zāli, pēc tam skrien uz nākamo nodarbību citā skolas spārnā, atkal vēdina, dezinficē… un tālāk uz apli. Pārslodze, nervu spriedze un elementārs fizisks nogurums liek sevi manīt.”
Bet tas vēl nav viss. „Skolās jau ir sākušas pārbaudes par kompetenču reformas veikšanu!” – raksta Vladova.
Nez, ko pārbaudīs (kompetenču pieeja jaunajā mācību saturā ir sākusies tikai 1. septembrī. Vai tur jau ir ko pārbaudīt? Un ko, un kā pārbaudīs? Kompetenču pieejas būtībai ir nepieciešama veseluma pieeja, kas prasa nevis datumus, bet mācību vielas apguvi pēc būtības)? Kā vecāki māca saviem bērniem matemātiku vai fiziku (patiesībā vecākus neinteresē, kā mēs, skolotāji, to iemācām)? Pārbaudīs, kā vecāki izmanto kompetenču pieeju, kaut arī atbilstošu mācību grāmatu nav (kompetenču pieejai nav nepieciešamas jaunas grāmatas- tikai skolotāja kopveseluma pieeja vien), turklāt neviens lāga nezina, ko tā „kompetenču izglītība” nozīmē (skolotāji to zina itin labi, respektīvi, kad izglītojamais ir beidzis izglītības studijas, situācijā, kad sastopas ar problēmu, lai pirmais jautājums nebūtu- ko man par to mācīja skolā, bet gan “Kā es varētu atrisināt šo problēmu”?)? Anna Vladova brīdina, ka „mēs zaudējam šo profesiju kopā ar izglītības kvalitāti” (tieši otrādi – kompetenču pieeja izglītības kvalitāti var tikai paaugstināt).
Domāju, ka līdz ar kvalitāti (tā ir tikai skolotāja atbildība) zūd arī cieņa pret skolotāju, zūd interese par pedagoga profesiju, kā rezultātā iestājies totāls skolotāju trūkums (skolotāju trūkums ir visā Eiropā- ne tikai Latvijā vien). Un „jaukākais” ir tas, ka cieņa pret skolotāju zudusi ne tikai to jaunļaužu (un kas tas būtu par mākslīgi radītu jaunvārdu, cienījamā, pēc profesionālās izglītības- latviešu valodas un literatūras skolotāja, Elita Veidemane?) vidū, kuri izvēlas profesiju, bet arī daudzos citos sabiedrības segmentos (kas šajā gadījumā ir “segmenti”, cienījamā žurnāliste, kuras izglītība ir latviešu valodas un literatūras skolotāja?): jauniešos, viņu vecākos, ierēdņos, valdībā, parlamentā utt., utjpr.
Tā vietā, lai sakārtotu izglītības sistēmu, lai līdzētu izkulties skolām no pedagogu trūkuma, lai celtos un ietu gulēt ar domu par skolotāja prestiža un algu celšanu, mūsu izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP) nodarbojas ar „svarīgākām” lietām, kas nozīmīguma skalā, protams, ir augstākajā vietā (kur ir pierādījumi, Elita?!). Viena no tām – „kompetenču izglītība”, ko ļoti liela daļa pedagogu uzskata par absurdu (nav tiesa- kompetenču pieeja- tieši pretēji- dod lielākas rīcības iespējas). Vēl cita lieta – Latvijas augstskolu sagraušanas nebeidzamais stāsts. Tomēr ne viens, ne otrs mērķis līdz galam tā arī nav sašauts. Vēl, kā smejies, darba daudz. Bet tā kā centības ministrei netrūkst, jādomā, ka uzvara nav aiz kalniem.
Taču ir arī tādi it kā necilāki mērķi. Tomēr tie izskatās necili tikai pirmajā mērījumā. Patiesībā tie ir megasvarīgi (kas tas par vārdu, bijusī latviešu valodas un literatūras skolotāja, Elita Veidemane?): izdreijāt no skolēniem mūsdienīgi domājošus, lietpratīgus, iekļaujošus… paga, kādus vēl dziļumpilnus vārdus mēs varētu piemērot šai reformai, kas veidos pilnīgi jauna tipa (nevis jauna tipa, bet mūsdienīgi domājošus) skolēnus? Un šī reforma, kā mēs zinām, būs jēgpilna, ar caurviju un summatīviem (nemuldi nu, vienā katliņā pēc savas saprašanas vien, Elitiņ! Kompetenču pieeja neparedz nekādu summatīvo vērtēšanu vien!) motīviem, ar kognitīvu drošumspēju un formatīvu (tieši pretēji- kompetenču pieeja sliecas izvairīties no formatīvisma!) izpratību. Kāpēc tik smalki (tāpēc, ka jādomā ir smalki!)? Tāpēc, ka Izglītības ministrijai, ražojot reformu, jāapgūst 18,5 miljoni eiro (no kurienes ir zināmi šādi fakti?). Piekritīsit, tas nav nekāds joks (joks arī nav, kad preses pārstāvji brīvi “mētājas” ar skaitļiem). Tāpēc vārdiem, kas apraksta reformas dziļo būtību, jāskan gudri. Tieši tāpat ir ar to jauniešu audzināšanu – tai jābūt gudrai.
Gudrības smelšanai čakli piestrādājis Valsts izglītības satura centrs (VISC), kas ir izglītības un zinātnes ministres pakļautībā esoša tiešās pārvaldes iestāde. Tā, piemēram, visiem skaidrs, ka bez vizuālās mākslas studijām skolās neiztikt ni un ni (???). Un tā tas arī ir: dailei jābūt gan iekšās (???), gan ārās (???). Tāpēc VISC izstrādājis mākslas apguves tematus 7. klasei: gaisma mākslā; fantastiskie tēli dažādās kultūrās; pozitīvais un negatīvais laukums; jūtu un emociju ekspresija portretā; arhitektūra un vide (vai nespēja pieņemt jauno?).
Labi. Kas mums ir fantastiskie tēli? (kas ir fantastiskie tēli, Elita?) Hanss Ruedi Gīgers (Hans Ruedi Giger), Antonijs Gormlejs (Antony Gormley), Žans Mišels Baskjā (Jean Michel Basquiat). Psihiatriem tur būtu daudz, ko teikt. Bet 7. klases skolēniem šie „fantastiskie tēli” ir tieši laikā, lai meklētu zālīti, ar ko nodūmot pirmos iespaidus… (paklusēšu!)
Kāda skolotāja, aplūkojusi itin visus VISC piedāvājumus, man raksta: „Ministrija teiks, ka skolotājs taču pats var izvēlēties materiālus. Taisnība, protams, ka var! Skolotājs var visu. Gandrīz. Bet ko tad dara VISC? Un kāds tad ir šīs mācību programmas un tās piedāvāto mācību materiālus „sausais atlikums”? Vai šīs acīmredzamās kļūdas ir pārskatīšanās un nejaušība vai tomēr bezatbildība un VISC ekspertu kompetences trūkums? Bet varbūt – jaunā mācību gada joks?” Skolotāja vaicā: „Pat ja 5. – 8. klašu skolēnus mēs gribētu ēdināt tikai ar modernās mākslas putru, vai tiešām ir tik maz kvalitatīvas mākslas, ka vairākkārt katliņā jāber vieni un tie paši vārdi? (..) Mazliet dīvaina sajūta pārņem, redzot, ka no viduslaiku mākslas ir palicis tikai ēnu teātris. Nožēlojami! Jā, mūsu (jā, mūsu!) iekšējie kompleksi, mazvērtība un mazdūšība te sit augstu vilni. Protams – nav īsti ētiski lielīties ar savu bērnu. Jānogaida, lai citi paslavē. Lai brauc japāņi (kādā sakarā te japāņi?) un amerikāņi skatīties mūsu skaisto Rīgu! Lai apbrīno mūsu Vecrīgas viduslaiku arhitektūru! Viņiem jau nekā tāda nav, tāpēc arī brīnās. Bet mēs kautrīgi klusēsim un nestāstīsim skolēniem (skolotāji to dara ar pilnu krūti- nemuldi, nu, Elitiņ!), ka, piemēram, Rīgas Doms ir lielākais viduslaiku sakrālās arhitektūras piemineklis visā Baltijā. (..) Mēs esam tik moderni un radoši, ka jau pirms 15 gadiem no sākumskolas mācību grāmatām izmēzām visas kukažiņas (Kukažiņa ir tikai viens tēls latviešu literatūrā!) un gandrīz visas tautasdziesmas, vietā liekot moderno literatūru, kuras taktsmērs (nevis “taktsmērs”, bet “pantmērs”), salīdzinot ar dainām, tāds „pļurkt – pļurkt” vien ir (tas ir Tev, Elita Veidemane,- “pļurkt – pļurkt”). Bet savādāks (nevis “savādāks”, bet gan “citādāks”, cienījamā latviešu valodas skolotāja Elita Veidemane!) jaut (kas ir “jaut”, cienījamo korektor?) tas arī nevar būt, jo galvā ir tikai ātri vārāmais materiāls. Vizuālajā mākslā mēs pārlecam pāri paši (liekvārdība, skolotāja Elita Veidemane!) sev – Purvītim, Pauļukam, Rozentālam, Bērziņam, Zariņam… Skolotājs stāv un domā, bet nostāvēt grūti, jo ir tāda sajūta (nevis “sajūta”, bet “izjūta”, skolotāj!), ka papēdī kāds iedzinis pamatīgu skabargu. Un iet ar to ir ļoti sāpīgi.”
Skolotājiem ne tikai skabargas, pat naglas sadzītas papēžos, un steriem, saujām vien. Ar nekompetences, tukšu solījumu un augstprātības āmuriem (ka tikai ne presei kaut ko negatīvu uzrakstīt vien!). Bet Izglītības ministrija tikai maļ savu maļamo – kompetences, kompetences… It kā tautas meldiņa melnā čūska, kas vidū jūras uz akmeņa (akmens), nebūtu jau gana samalusi.
