Autore: Ieva Trimalniece
“Vai esi domājis, cilvēk,
Kas esi: gaiss, smiltis vai jūra,
Kāda gaisma un kādas liesmas –
Kāda uguns tev sirdī kuras?…” Inta Nagla
Tas VISS IR cilvēks un vēl daudz, daudz vairāk. No gadsimtu dzīlēm līdz pat Saules ceļa bezgalībām tālām, tālām. Cilvēks IR vairāk kā acis redz, vairāk kā ausis dzird, vairāk kā sirds jūt. Vēl vairāk un tāpēc mūžā savā smilšu graudus sijā. Kurš ir mans? Kurš ir Tavs? Prāts meklē, sauc un jautā. Dvēsele ZIN …
*** *** ***
Vai laime ir jāmeklē? Un kur tad to tā atrast var? Vienvienīgā vietā tās mājvieta, vienmēr bijusi ir. Tik cilvēks reizi pa reizei apmaldas pats sevis izdomātos stāstos. Par tālām zemēm un dziļām jūrām. Augstiem kalniem un aukstiem vējiem. Pats sevis izdomātiem. Laime, kur? Sirds VIDŪ vienmēr klusi, klusiņām sudraba pavedienus auž. Klusi, klusiņām sagaidot to brīnuma mirkli, kad cilvēks pats sevi atradis būs. Sevis VIDŪ …
Ar mazu zvaigznīti plaukstā, tik dzidri skanošo.
*** *** ***
Domāt gaiši, neatkarīgi no ārējiem notikumiem, tas ir dabiskais cilvēka būtības stāvoklis. Tikai! Jau cik ilgi ir ticis tas aizliegts, noliegts un padarīts par nedabisku. Un cilvēka prāts tam noticēja. Tik pašā sirds viducītī maza, maza dzirkstelīte kvēlo. Kā dimanta skaidiņa. Ir jāatļauj šai dzirkstelei iedegt GAISMU …
Jā, nav viegli. Taču ir iespējams. Ja ļaujas ticībai. Ja cerībai ļauj sevi vest. Pie mīlestības.
*** *** ***
Saules ceļš debesīs stīdz.Cilvēka sirds tam līdzi iet.ES ESMU GAISMAKura pār pasauli pārpārēm plūst …
Vai laime ir jāmeklē? Un kur tad to tā atrast var? Vienvienīgā vietā tās mājvieta, vienmēr bijusi ir. Tik cilvēks reizi pa reizei apmaldas pats sevis izdomātos stāstos
