Skolotāja harisma un pārliecības spēks
Ne jau visiem skolotājiem ar pirmo piegājienu izdodas pārliecināt skolēnus. Pat ja esam labi sagatavojušies, savākuši interesantus faktus un materiālus, varam itin labi argumentēt, bet skolotājam tomēr nākas saskarties ar skolēnu pretestību, neticību, un skolotājam atkal un atkal ir jāatkārto, un dažkārt mūs, skolotājus, vispār neuztver nopietni.
Iespējams, mēs esam bijuši pārāk lietišķi, sausi vai pārāk daudz esam pievērsušies pareizajiem skaitļiem, bet par maz esam pievērsuši uzmanību gan savai, gan skolēna personībai.
Ja mēs savus argumentus izklāstīsim ar entuziasmu un sajūsmu, tad mēs viņu sasniegsim un pārķersim daudz dziļākā, proti, emocionālajā līmenī. Tad mūsu pārliecība kļūs arī par skolēnu pārliecību.
Ar to arī ir izskaidrojams, kāpēc vienam skolotājam izdodas ietekmēt bērnus, bet otram, lai panāktu šo rezultātu, ir pamatīgāk jānopūlas. Patiesībā atkārtot vienu un to pašu var atļauties tikai harismātiski skolotāji. Ja to dara skolotājs, kuru skolā neviens tā arī nepamana, visticamāk, šādi skolotāji bērniem sāks krist uz nerviem visātrāk.
Te vispirms ir vērts padomāt, kā sevi ietekmēt uz spēju runāt suģestīvi. Ikviens skolēns ir psihiski ietekmējams, tātad viņu var ietekmēt ar suģestiju.
Padomāsim kaut vai tikai par reklāmu vien televīzijā – un paradokss – jo vairāk attiecīgā reklāma kaitina, jo vairāk to atceramies.
Tā tas arī ir ar cilvēkiem – jo vairāk viņi mūs kaitina, jo vairāk mēs uz viņiem dusmojamies un pievēršam uzmanību, jo stiprākus mēs viņus padarām. Tas pats skolā ir ar bērniem. Tāpēc atcerēsimies, ja kāds mūs ietekmē, tad pārdomāsim, kādā mērā un kādam mērķim tas notiek.
Harismas izkopšanas aspekti
Mācības, skolēna sekmība un uzvedība balstās ne tikai uz kailām zināšanām, skaitļiem un faktiem vien.
Skolotāja harismātiskas īpašības ir spējas, kas atrodas ārpus racionālā, skolotāja personiskais valdzinājums iedarbojas nevis uz skolēnu saprātu, bet gan atstāj dziļu ietekmi emocionālajā līmenī. Cik lielā mērā šādas harismas spējas ir attīstāmas?
Viens ir skaidrs uzreiz, ka cilvēkiem, kuri jau no bērna kājas ir atradušies nemitīgā sabiedrības uzmanības lokā, ir vieglāk izkopt savas harismas spējas. Harisma piemīt ikvienam. Tas nozīmē, ikviens pasaulē ierodas ar harismas dotībām, tomēr ne visi to izmanto, citādi mums būtu vairāk skolotāju ar žilbinošu personību.
Lai sāktu domāt par harismas izkopšanu, mums pirmām kārtām skaidri ir jānodefinē mūsu dzīves mērķis un galvenais uzdevums. Tas ir pamats, uz kura var būvēt harismu. Ja dzīvē nebūtu galvenā uzdevuma, tad nav uz kā pamata iedvesmoties un iedvesmot citus.
Tātad harisma ir cieši saistīta ar dzīves jēgu, proti, ja darām to, ko patiesi vēlamies, kas atbilst mūsu interesēm, spējām, tad mēs to darām ar prieku un sajūsmu.
Tad sajūsma rodas pati no sevis, kad darām tieši to, kas atbilst tikai mums, tātad mūsu iekšējai būtībai, proti, ārējos apstākļus harmoniski saskaņojam ar savu iekšējo būtību.
Tam, kurš pats prot sajūsmināties, prot sajūsmināt citus, tam ir mērķis, viņš ir fascinēts un ieinteresēts visā, kas vien var radīt sajūsmu. Tā noslēdzas šis nebeidzamais aplis.
Nekad nav par vēlu kaut ko apgūt un turpināt pilnveidoties, proti, ieguldīt sevī, jo no tā būs ieguvēji visi – gan mēs katrs personīgi, gan mūsu ģimene, draugi un darbinieki. Un pie tam rūpes par iekšējiem resursiem iepriecina ikvienu, jo rūpējoties par sevi, mēs rūpējamies par visu pasauli.
Runājot par vienu no pirmajiem aspektiem, te lietderīgi būtu atgādināt to, skolotāja harismas faktors ir saistīts ar ķermeņa atslābināšanu. Tikai atslābināts ķermenis ir laimīgs ķermenis, tikai atslābināts skolotājs ir garīgi brīvs.
Sasprindzis skolotājs nobloķē savas garīgās spējas, tāpēc nereti skolā ir daudz kas vienkārši atkarīgs no tā, vai esam saspringti vai atslābināti. Arī steidzīgs skolotājs vienkārši ir saspringts skolotājs.
Jo biežāk domājam vienu un to pašu domu, jo ātrāk mūsu smadzenēs notiek attiecīgais savienojums, atkārtojuma rezultātā smadzenēs iestaigājam jaunas neirālās shēmas, un jo vairāk iestaigājam, jo iestaigātāka taka.
Vispirms tā bija tikai maza taciņa, tad celiņš, tad asfaltēta iela un tā bez sava gala. Tās tas ir arī ar domām, proti, domas nemitīgs atkārtojums vispirms kļūst par ticību, tad par pārliecību.
Tādējādi šie domu paraugi iespiežas mūsu smadzenēs iespiežas aizvien dziļāk un dziļāk. Tad rodas neapzināti paradumi, izturēšanās un beigu beigās izveidojas noteikts pasaules redzējums. Kāpēc kāds skolotājs patīk visiem bērniem? Tāpēc ka viņš patīk pats sev. Viņš redz sevi pozitīvā gaismā un pārnes šo viedokli un redzējumu uz skolēniem.
Arī nākamais aspekts nebūs nekāds jaunums, tikai sens atgādinājums, ka veselība, dzīves spars, panākumi un materiālās bagātības vispirms rodas galvā tāpat kā konflikti ar apkārtējo pasauli, slimība, neveiksme un nabadzība. Šī savstarpējā atkarība starp smadzenēm, dzīves notikumiem un ķermeni ir neapšaubāmi pierādīta.
Emocionāli skolotāji, kuri ātri aizsvilstas, kuri rīkojas viegli pāršaujot pār strīpu, patiesībā ir ļoti elastīgas, tām ir ļoti kustīgs smadzeņu darbības lauks.
Tam, kura dzīve rit stabili, kurš rīkojas mierīgi un nosvērti, kura jūtas nav tik mainīgas, smadzeņu darbības lauks ir mazāk elastīgs.
Klāt nāk arī vecums, ar gadiem smadzeņu lauka kustība samazinās. Atmiņā ir iespiedušies noteikti domu paraugi. Ārkārtējas slodzes gadījumā, īpaši stresa situācijās, smadzeņu lauks var reaģēt galēji, proti, ar pilnīgu sastingumu.
Doma harismas aspektā
Viss sākas ar domu. Tātad drīzāk ikdienā nemitīgi atkārtotās domas un vārdi visticamāk ir mūsu liktenis. Smadzenēs tiek uzkrāti mūsu iespaidi, visas domas un jūtas. Tas nozīmē, ka smadzenēs bez kontroles tiek saglabāts viss, ko mēs dzirdam, redzam, runājam, jūtam un domājam.
Pieaudzis cilvēks atšķirībā no zīdaiņa pats izlemj, ko ļaut ierakstīt savās smadzenēs. Tādējādi ar šādu prāta kontroli, cilvēks pats lemj par savu dzīvi, panākumiem, veselību, piepildījumu un bagātību, jo domām ir tieksme piepildīties.
Ar to ir izskaidrojams, kāpēc mēs katrs pasauli redzam tik atšķirīgi – to nosaka, kura smadzeņu daļa ir piedalījusies informācijas pārstrādē. Pamatojoties uz domu un paradumu individuālu ietekmi, mēs īstenojam jau esošus domāšanas modeļus.
Tas, kuram piemīt pozitīva nostāja, vienmēr atpazīs pozitīvus cilvēkus uz situācijas, bet tas, kurš vairāk domā negatīvi, pārsvarā redz negatīvo (un arī pievelk) un saglabā to attiecīgajā smadzeņu daļā.
Tas viss notiek atkarībā no tā, kuras neirālās shēmas ir izteiktākas. Ja esam atzinuši, ka mūsu domu struktūra ir vairāk negatīva, tad izmainīsim šo domu modeli ar pozitīvām suģestijām, un šajā sakarā atcerēsimies kādu neirolingvistiskajā programmēšanā definētu domāšanas likumu, proti, uzmanības pievēršana sniedz pastiprinājumu, bet nepievēršana – atbrīvojumu.
Cilvēkiem ar aktīvu kreiso puslodi dominē prāts, bet ar izteiktu labās puslodes aktivitāti drīzāk – emocijas. Interesanti, ka cilvēki, kuriem ir izteiktāka labā vai kreisā smadzeņu puslode, sliecas noraidīt pretējo polu. Jo stiprāka ietekme, jo stiprāks noraidījums (Ņūtona trešais likums „Pretdarbības spēks ir vienāds ar iedarbības spēku”).
Tas ir izskaidrojams, jo abi viens otru tiešām nevar saprast. Tāpēc nākamais aspekts skolotāja harismas fenomena izpratnē ir tas, ka tie, kuri aktīvi trenē abas smadzeņu puslodes, spēj gan ātri iemācīties, gan labi saprasties ar citiem cilvēkiem.
Taču dažkārt ar politisku lēmumu palīdzību tiek pieņemti lēmumi par prioritāriem priekšmetiem, un skolēnus māca, galvenokārt izmantojot kreiso smadzeņu puslodi, proti, zināšanas tiek sniegtas gatavas, kuras ir tikai jāatceras vai jāiekaļ no galvas, ir jāmācās no galvas, jāanalizē un jārēķina.
Mazāk vērības pievēršam tādām spējām kā kontekstuālā un diverģentā domāšana, intuitīvā skaidrība, rīcība un emocionālā inteliģence.
Neatstājot novārtā tikko minētās īpašības, mēs sāksim domāt un rīkoties atbilstoši mūsu personības viengabalainībai – gluži tāpat kā Dabā – viss ir viengabalains un vesels. Tas nozīmē spēju saskatīt ne tikai atsevišķas „prioritārās” jomas, bet gan pasauli visā tās viengabalainībā u neatkārtojamībā.
Mēs kā katrs vienots veselums
Ko mēs varam darīt, lai visveiksmīgāk savienotu mūsu esamības dažādās daļas? Vislabākais līdzeklis, kā savā grāmatā „Harisma” vēsta Nīkolauss B. Enkelmanis ir dziļais atslābums jeb alfa stāvoklis. Kad esam pa īstam atslābinājušies, tad varam labāk uztvert savu iekšējo balsi un uzkrāt enerģiju, un tas jau ir ļoti noderīgi.
Taču vēl svarīgāk ir zināt to, ka tajā brīdī mēs varam „ieprogrammēt” savu zemapziņu, jo mēs esam kontaktā ar to, un mēs varam tai noteikt mērķus, varam ar pozitīvu suģestiju atcelt destruktīvus domāšanas modeļus un tamlīdzīgi.
Atslābināšanās laikā atslābinātam skolotājam pēkšņi paplašinās redzesloks, paveras visaptverošs viengabalains skatījums. Viss atbrīvojas, ierobežojumi izzūd un viss ir tik skaidrs. Šādā brīdī mēs gūstam pieeju apslēptajām milzu spējām, kas ir katrā cilvēkā. Mēs nevaram piekļūt šiem apslēptajiem resursiem, kad esam saspringti.
Kad prāts, ķermenis, gars un dvēsele darbojas kopā, mēs pāraugām sevi pilnības un bezgalības aspektā bez ierobežojumiem, aizspriedumiem un dogmām. Šādās situācijās mēs esam ne vien bezgalīgās zemapziņas īpašnieki, bet vienlaicīgi arī kļūstam par tās aktīviem lietotājiem.
Tāpēc atbrīvosimies no destruktīvas sevis kritizēšanas un destruktīvās saprāta visatļautības, kas reizēm mūsu dzīvē pat visniecīgākās lietas var padarīt neiespējamas.
Saprāta uzdevums ir pasargāt mūs no briesmām. Tas izskaidro, kāpēc nav vienkārši uzsākt kaut ko jaunu, jo saprāts vadās tikai pēc atpazīstamā, zināmā un pārbaudītā. Viss, ko esam raduši darīt un kas mums acīmredzot nekaitē, ir labi, bet tas ir tikai saprāta skatījumā.
Tātad saprāts saka „nē”, un mēs paliekam, stāvot uz vietas. Izaugsme nav iespējama, jo mēs rīkojamies, izmantojot zināmus modeļus (tātad nekā jauna) – gluži kā tramvajs, kura riteņi ripo pa iepriekš sagatavotām sliedēm; mēs kļūstam vienādi.
Un šis ierobežojums katru reizi liek mums risināt vienas un tās pašas problēmas. Tāpēc transa, atslābinājuma stāvoklī iztaujāsim savu zemapziņu un uzticēsimies savai iekšējai balsij.
Bērni skolā instinktīvi jūt, ka uz loģiski izdevīgo saprātu orientētā skolā viņu izaugsmei nekas nerada izbrīnu – viss tiek pateikts priekšā. Ierobežojošais un bailīgais kontrolē visu, kas vien var apdraudēt e-ntās reizes pārbaudīt un atkārtot zināmo.
Saprāts visu nekavējoties pārbauda un pēc zināmiem kontroles kritērijiem iedala kategorijā pareizs vai nepareizs. Stingrs, novērtēts viedoklis beigu beigās nozīmē drošību un sniedz mums patīkamu drošības izjūtu, proti, ka mums vienmēr ir taisnība.
Tāpēc saprātu izmantosim noteiktiem mērķiem – mūsu labumam, nevis sevis ierobežošanai, jo ar to mēs sevi padarām nebrīvus. Jā, mūsu ierobežojošais saprāts liek mums justies niecīgiem, bet harismātisks skolotājs, kurš bērnus iekustina ar neatvairāmu personisko valdzinājumu ir skolotājs ar harismu.
(Turpinājums rīt.)
