«Esi labestīgs pret citiem. Jo katrs, kuru tu satiec, izcīna savu cīņu, par kuru tu neko nezini.», – Platons.
Tas ir neticami, bet fakts: tie cilvēki, kuri mums šķiet paši spēcīgākie, patiesībā ir vistrauslākie. Viņi ir spiesti valkāt smagas bruņas un “rādīt” apņēmīgu un drosmīgu seju, taču aiz visa tā slēpjas viegli ievainojama sirds un dziļas skumjas, par kurām tie nekad nevienam nestāsta.
Cilvēki, kuri sevī nes šo noslēpumu, kā likums ir ļoti jūtīgi. Viņiem pietiek pat vismazākās labestības izpausmes vai pateicības vārdu, lai to sirds pildītos ar laimes sajūtu.
Tajā pat laikā ikviena kļūme vai rupjība viņos izsauc izmisuma sajūtu. Šis hiperjūtīgums liek viņiem dziļi ciest, saskaroties ar ārejo pasauli.
«Ja mums iedur – vai tad mums netek asinis?Ja mūs kutina – vai tad mēs nesmejamies? Ja mūs saindē – vai tad mēs nemirstam?», —Viljams Šekspīrs «Venēcijas tirgotājs».
Mēs visi zinām šādus cilvēkus. Viņi izskatās tā, it kā būtu spējīgi izturēt jebkurus pārbaudījumus un iziet cauri jebkurām vētrām, taču atliek vien viņiem nedaudz paklupt un uzliktā “spēka” maska aizlido. Viņi valkā dzelzs bruņas, taču, ja ieskatīsies vērīgāk, redzēsi rūsu. Tās ir asaru pēdas, kuras tie no visiem slēpj.
Katrs trauslais cilveks slēpj savu jutīgumu. Tādi cilvēki ir ļoti viedi un viņiem ir vajadzīga cieņa un atbalsts. Viņiem ir plāna āda un viņi momentā reģē uz jebkurām pārmaiņām, apvainojumiem un pārpratumiem, kurus bieži vien sirdī uztver kā pasaules galu.
Trauslums un viegla ievainojamība
Sāksim ar to, ka noskaidrosim, ko nozīmē emocionālais trauslums. Tā nav nekāda vajuma pazīme, kā varētu šķist pirmajā acumirklī. Pirmkārt tā ir daudz asāka realitātes uztvere – tas nozīmē, ka cilvēks visu laiž caur savu sirdi. Taču šī spēja vienlaikus noved pie emocionālās ievainojamības, ar kuru ir ļoti sarežgīti dzīvot.
Lai kaut kā aizsargātu savu trauslo pasauli, tādi cilvēki izmanto visdažādākos vairogus. Daudzi to kompensē ar spēcīgu un izlēmīgu raksturu. Taču vienīgais tā mērķis ir aizsargāt savas robežas.
Tāpēc dažkārt rodas iespaids, ka šie trauslie cilvēki karo ar visu pasauli. Taču ir svarīgi atcerēties, ka tas ir ļoti slidens ceļš: nemitīgi būt aizsardzības stāvoklī, jo tas agri vai velu iztukšo, jo prasa kolosālus psiholoģiskos resursus un emocionālo enerģiju.
Grozies, kā gribi, bet dzīvot pastāvīgā “pašaizsardzības” režīmā ir ārkartīgi grūti.
Kad tādi cilvēki dzīvē sastopas ar netaisnību un bezkaunību, viņi sāk neuzticēties cilvēkiem. Viņi kļūst aizdomīgi pret absolūti visiem notikumiem un pat mājieniem, tā ikvienu sīkumu interpretējot kā draudu savai drošībai.
Dažkārt pat visnevainīgākās sarunas viņi brīžiem mēdz pārvērst par īstiem kariem. Viņus aizskar un aizvaino burtiski viss un viņi neko sev nevar padarīt.
Kā teica Leonardo da Vinči: “Tur kur ir daudz jutīguma, vienmēr ir vairāk moceklisma”.
Taču šis trauslums nav spriedums. To var novirzīt citā gultnē un neciest par it visu.
Pārvērtiet savu trauslumu spēkā
Jūs vienmēr esat bijuši tādi – trausli. Un viss, ko līdz šim esat darījuši – centušies izdzīvot. Sākot no agras bērnības, kad izdomājāt sev fantastiskas pasaules, lai aizbēgtu no skarbās realitātes. Un kad bijāt pusaudži, nonācāt pie slēdziena, ka jūs neviens nesaprot un no tā dzīvot kļuva arvien bailīgāk. Un pat tagad, kad esat jau pieauguši, jūs esat pārliecināti, ka jūs neviens nemīl tā, ka esat to pelnījuši. Un tagad klāt bailēm nācis arī naids: “Nu, kāpēc?”
«Esi labestīgs pret citiem. Jo katrs, kuru tu satiec, izcīna savu cīņu, par kuru tu neko nezini.», – Platons.
Jūs uzvelkat vēl vairāk bruņas, cenšoties norobežoties no pasaules, jūtoties nesaprasti un nepārliecināti. Bet saprotiet – tā ir DZĪVE, tas nav cīņas lauks, kur nepieciešams nemitīgi aizsargāt sevi no ienaidniekiem. Kad strādāsiet ar sevi, jūs pieaugsiet, lai saprastu sevi un saprastu to, ka naidnieku nav, ka nevajag aizsargāt sevi no neeksistējošiem ienaidniekiem, ka nevajag meklēt ienaidniekus tur, kur to nav.
Iemācieties izdzīvot “kniepadatu” pilnā dzīvē
Cilvēkiem ir raksturīgi noliegt trauslumu, jo šķiet, ka tas liecina par vājumu un bezpalīdzību. Tas notiek gluži instinktīvi. Mūsu jutīgums ir drauds un tāpēc mēs ceļam milzīgas sienas un slēpjamies aiz tām.
Bet tā taču nav izeja? Tajā pat laikā jūs radiet sev vēl vienu milzīgu problēmu, jo pastāvīgi esat naidīgi un ik brīdi gaidāt jaunu uzbrukumu.
Lai no tā “izdziedinātos”, pacentieties “nomierināt”” savu hiperjutīgumu. Jo, ja dzīvosiet mūžīgās bailēs par to, ka visa šī pasaule ir kniepadatu pilna, tad jūsu plānā āda un trauslā sirds vienkārši saplīsīs pie vismazākā pieskāriena.
Centieties saglabāt mieru, jo visbiežāk jūsu briesmīgākais ienaidnieks esiet jūs paši. Palīdziet savam saprātam noregulēt saprātīgu balansu. Nevajag tik briesmīgi fokusēties uz to, ko jums teica, vai kā novērtēja – jo to darījāt jūs paši. Un neviens cits.
Jūsu subjektīvais skats uz pasauli un tendence visu pārspīlēt, noved pie uzmācīgām domām, kas saindē visu dzīvi. Atcerieties, ka cilveki jūt jūsu saspringumu. Un, ja jūs vienmēr būsiet “aizsardzības pozīcijās”, tad atgrūdīsit citus cilvēkus. Pacentieties neiekrist šajās lamatās: no tām ir ļoti grūti izkļūt.
Savu hiperjūtīgumu var paust pavisam savādāk: ar mākslas, dzejas, mūzikas palīdzību un dažādiem citiem radošās izpausmes veidiem. Atrodiet savu veidu kā izteikt sevi, lai nebūtu jācieš un jāmokās. Iemīliet sevi tādu, kādi esat, pieņemiet sevi un miers ienāks Dveselē!
Atcerieties, ka būt jutīgam ir milzīga dāvana, taču hiperjutīgums dažkārt izvēršas par kaut ko ne visai patīkamu. Jā, jūs esat ļoti trausli emocionālajā plānā, trauslāki par citiem, taču tas nav lāsts un tas nav pasaules gals.
Būt trauslam, nenozīmē – būt vājam. Jūs tikai asāk kā citi uztverat pasauli. Pārvērtiet savu trauslumu savā spēkā, tā vietā, lai pastavīgi aizsargātos un cīnītos.
Jums izdosies!
Avots: www.cluber.com.ua/
Tulkoja: Ginta Filia Solis
