Reiz tēvs ar dēlu devās kalnos. Puika atsita kāju pret akmeni un iekliedzās:
— aaaaaa!!!
Un izbrīnīts izdzirdēja:
— aaaaaa!!!
Puika jautāja:
— Kas tu esi?
Un viņam atbildēja:
— Kas tu esi?
Pārskaities par tādu atbildi, dēls iebļāvās:
— Gļēvulis!
Un viņam atbildēja:
— Gļēvulis!
Puika tēvam jautāja: “Kas notiek?”
Tēvs smaidot teica: “Klausies mani uzmanīgi” un iekliedzās:
— Es tevi cienu!
Un viņam atbildēja:
— Es tevi cienu!
— Tu esi labākais!
Un viņam atbildēja:
— Tu esi labākais!
Puika izbrīnā pavērtu muti vēroja tēvu, bet tas paskaidroja: “Tā saucās “atbalss”, bet patiesībā, tā ir dzīve – tā atdod tev visu, ko tu saki, domā un dari”.
Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis
