Mīlestība ne vienmēr nozīmē attieksmi pret vienu konkrētu cilvēku; tas ir uzstādījums, rakstura orientācija, kas veido cilvēka attieksmi pret pasauli vispār, ne tikai vienu konkrētu mīlestības “objektu”.
Ja cilvēks mīl tikai kādu vienu un ir vienaldzīgs pret pārējiem tuvākajiem, tad tā nav mīlestība, bet gan simbiotiska savienība.
Vairums cilvēku ir pārliecināti, ka mīlestība ir atkarīga no “objekta” nevis paša spējas mīlēt. Viņi ir pat pārliecināti, ka, ja reiz mīl tikai konkrēto “mīļoto” cilvēku, tātad tas pierāda viņu mīlestības spēku.
Te arī izpaužas maldi par augstāk minēto – uzstādījumu uz objektu.
Tas līdzinās tāda cilvēka stāvoklim, kurš it kā vēlas gleznot, bet tā vietā lai mācītos gleznošanu, viņš visu laiku atkārto, ka vienīgais, kas jāizdara, jāatrod pienācīgs modelis; un, kad tas notiks, viņš gleznos brīnišķīgi un tas notiks pats no sevis.
Ja es patiešām mīlu kādu cilvēku, tas nozīmē, ka es mīlu visus cilvēkus, es mīlu pasauli, es mīlu dzīvi. Ja es kādam varu pateikt “es tevi mīlu”, tātad man jāvar pateikt “es mīlu tevī visu”, “pateicoties tev, es mīlu visu pasauli, es tevī mīlu pats sevi”.
© Erihs Fromms
