Melanholiskais temperaments
Melanholiķi pieder pie emocionāliem, emocionāli labiliem, tātad viegli satraucamiem cilvēkiem. Kādā veidā melanholiskajā temperamentā izpaužas paaugstinātā emocionalitāte? Melanholiķu galvenā īpatnība ir pastiprināts emocionālais jūtīgums. Kā tas izpaužas? Pirmkārt, melanholiķi var viegli aizvainot. Šajā ziņā melanholiķi ir daudz jūtīgāki nekā citu temperamenta tipu cilvēki, to nosaka melanholiskā temperamenta nervu sistēmas īpašības. Aizvainojuma jūtas melanholiķim saglabājas ilgi. Tas notiek nevis tāpēc, ka šie cilvēki būtu īpaši ļaunatminīgi, bet gan viņu nervu sistēmas īpatnību dēļ. Ja reiz šīs jūtas ir parādījušās, tad tās saglabājas ilgstoši. Melanholiķi nav viegli nomierināt. Viņš ir viegli iežēlināms, viņā ir viegli izsaukt līdzjūtību, viņu var emocionāli iespaidot, ietekmēt ar balss intonāciju, sejas izteiksmi un žestiem. Melanholiķim ir ļoti raksturīga iekšēja nedrošība, svārstīgums, kas izpaužas neizlēmīgumā. Viņam ir grūti pieņemt lēmumu, ja ir iespējamas vairākas alternatīvas. Šādos gadījumos melanholiķis meklē kādu atbalstu — citu cilvēku, kas varētu pateikt, kā ir jārīkojas.
Emocionālais jūtīgums var būt par pamatu arī tādas īpašības veidošanās procesam kā empātija. Empātija ir spēja iejusties otrā cilvēkā. Sa prast, kā otrs cilvēks jūtas, nostādīt sevi otra vietā, līdzpārdzīvot. Empātiju nevajadzētu jaukt ar simpātiju. Simpātija ir pozitīva emocionālā attieksme pret otru cilvēku. Saprast, kā cilvēki jūtas, vēl nenozīmē to pieņemt un atbalstīt. Spēja iejusties otrā cilvēkā veidojas ne vienmēr, jo empātija ir drīzāk rakstura, nevis temperamenta iezīme. Melanholiķiem ir potenciāla iespēja veidot empātiju, jo empātija ir pretstats egocentrismam. Egocentrisms ir skatīšanās uz visu tikai caur savas personības prizmu, saistībā ar savām interesēm un pieredzi. Jo cilvēks ir egocentriskāks, jo mazāk viņam ir empātijas. Var teikt, ka visi mazi bērni ir egocentriski. Paiet diezgan ilgs laiks — vairāk nekā divi gadi, kamēr bērns sāk apzināties, ka, piemēram, mātei var būt citas jūtas nekā viņam, jo pirms tam bērnam liekas, ka visi apkārtējie jūt, vēlas un interesējas par visu to pašu, par ko viņš. Tikai pamazām notiek t.s. decentrācijas process, kad cilvēks sāk skatīties uz lietām arī no cita viedokļa, lai gan daļai cilvēku egocentrisms saglabājas un veidojas par rakstura īpašību. Bez šaubām, arī melanholiķi var būt egocentriski, noslēgušies tikai savu interešu lokā. Tomēr, ja melanholiķiem ir izveidojusies empātijas spēja, tad viņi diezgan labi saprot citus cilvēkus.
Otra emocionālās sfēras iezīme, kas ir ne mazāk spilgti izteikta, gluži tāpat kā minētais emocionālais jūtīgums, ir pesimisms, skumīgums. Var teikt, ka šīs negatīvās emocijas melanholiķī dominē. Šādi cilvēki labāk prot bēdāties nekā priecāties. Melanholiķi prot skumt no sirds. Šim pesimismam ir pragmatisks pamats —ja cilvēks noskaņojas uz to, ka nekas labs nav gaidāms, gadījumā, ja tiešām kaut kas notiek, tad melanholiķis var teikt: “Es jau to zināju, es jau jums teicu.” Ja nekas nav noticis, jo labāk.
Tā kā melanholiķi pieder pie intravertā psiholoģiskā tipa, tad attiecībās ar cilvēkiem viņi ir noslēgti, atturīgi un distancēti. It īpaši labi tas ir redzams attiecībās ar nepazīstamu vai mazpazīstamu cilvēku. Tas izpaužas biklumā, kautrīgumā un atturīgumā. Melanholiķi reti saskarsmē izrāda iniciatīvu, reti pirmie uzsāk sarunu, bet labāk izvairās no liekas sarunas. Šī īpašība ir mazāk saskatāma vai vispār nav pamanāma, ja melanholiķis ir kopā ar tuviem, labi pazīstamiem cilvēkiem. Vienlaikus melanholiķi piešķir lielu nozīmi attiecībām ar cilvēkiem. Viņiem ir raksturīga pieķeršanās otram cilvēkam, ļoti cieša piesaistīšanās. Šādas attiecības veidojas ļoti lēni, soli pa solim. Melanholiķim vienmēr vajadzīgs laiks, lai pierastu pie otra cilvēka un veidotu ar viņu attiecības. Reizēm ciešā piesaistīšanās pat nav abpusēja, un otra cilvēka attieksme pret melanholiķi var būt rezervēta. Var būt viens vai divi, maksimums — trīs cilvēki, kuriem melanhoļļkjsjr ļoti pieķēries, tāpēc viņš ļoti pārdzīvo, ja kādu iemeslu dēļ šīs attiecībc brūk, tiek pārrautas. Melanholiķim tas ir liels trieciens, ņ&t kura var: depresija, nomāktība, jo viņam šīs attiecības ir bijušas ļoti nozīmicfik ^ Melanholiskā tipa cilvēkiem jaunu attiecību veidošanai- ļoti ilgstošs prr>, cess. Raksturīgi, ka melanholiķi savā dzīvē ļoti lielu inozīmi pieskn tiem j<t| cilvēkiem, ar kuriem ir izveidojušās attiecības. Šādu cilvēku ir loti maz.
Varbūt biežāk melanholiķus pārņem vientulības izjūta, kas nav raksturīgi flegmātiskā temperamenta cilvēkiem.
Darbā un mācībās melanholiķi ir viegli un ātri nogurdināmi, nespēj ilgstoši izturēt ne fizisku, ne garīgu slodzi. Tāpēc viņi labprātāk darbojas tādos apstāk|os, kuros viņi var brīvi izvēlēties darba režīmu. Ja melanholiķi spiež ilgstoši darboties, paiet kāds laika sprīdis un viņa darbība kļūst neproduktīva. Šādiem cilvēkiem ir labāk, ja tad, kad viņi grib atpūsties, viņi var atpūsties un, kad vēlas strādāt, tad arī var to darīt.
Melanholiķiem raksturīga zināma neveiklība kustībās. Katrā ziņā viņi nav apsviedīgi cilvēki, kas var visu ātri aptvert un darboties, ātri iejusties jaunās situācijās. Viņi diezgan grūti pielāgojas jaunām situācijām un ārēji atstāj diezgan neveikla cilvēka iespaidu. Tajā pašā laikā melanholiķiem parasti ir bagāta iztēle un attīstīta fantāzija. Ātri veidojas dažādas asociācijas, priekšstati, tāpēc starp mākslinieciski apdāvinātiem, radošiem cilvēkiem šis temperamenta tips ir vairāk izplatīts nekā starp citiem. Daudziem komponistiem ir šis temperamenta tips, piemēram, E. Dārziņam, R Čaikovskim, no rakstniekiem un dzejniekiem — J. Porukam, F. Bārdām, Ā. Elksnei. Bieži arī gleznu noskaņa, krāsu izvēle un sižets liecina, ja ne par melanholisko temperamentu kā tādu, tad vismaz par noslieci uz to. Grūti iedomāties mākslinieku, kurš ir melanholiķis un glezno ar ļoti spilgtām, uzkrītošām krāsām. Ikdienišķākā darbā tas nozīmē, ka melanholiķim var būt oriģināli priekšlikumi un idejas. Tomēr melanholiķus bieži vien neuzklausa, īpaši diskusijās, kur tiek risināta kāda problēma, melanholiķi nav tie, kuri mēģinās pārkliegt otru vai iejaukties sarunā, un bieži paliek klusi sēžot malā.
Lai gan temperaments nav tieši saistīts ar intelekta līmeni, tomēr ir pētnieki, kas parāda, ka statistiski ir novērojama tendence, ka melanholiķiem intelekta līmenis ir nedaudz augstāks nekā pārējiem. Tādā veidā tiek kompensēta neveiklība un grūtības pielāgoties jauniem apstākļiem. Var teikt, ka melanholiķi ir iekšēji “smalkāki” cilvēki.
Psiholoģiskās saderības problēma. Kā saprasties dažāda temperamenta cilvēkiem? Par psiholoģisko saderību var runāt tad, ja dažādu temperamentu cilvēki, apvienojot savus spēkus, spēj kādu darbu paveikt ar labākiem rezultātiem, nekā to pašu darot atsevišķi, ja viņi spēj veiksmīgi pieskaņoties cits citam, sastrādāties.
Psiholoģiskā saderība ir ļoti plašs jēdziens, un to nosaka ne tikai temperamenta tips. Tā ir atkarīga arī no rakstura, no cilvēku motīviem, interesēm, vērtībām, uzskatiem, gaumes un principiem. Temperaments kā tāds ir nozīmīgs, bet tas ir tikai viens no elementiem psiholoģiskajā saderībā. To nevar noteikt ar testu palīdzību. Vienīgais kritērijs ir šāds: vai cilvēki spēj sadarboties? Skatot saderības problēmu no temperamenta aspekta, var teikt, ka tas parāda saderību psiho-fizioloģiskajā līmenī. Ja mēs jūtam, ka kaut kas mums otrā cilvēkā traucē, bet mēs īsti nevaram saprast, kas traucē, tad šajā gadījumā temperaments ir noteicošais faktors.
Piemēram, jūs runājat ar kādu cilvēku, kurš visādā ziņā ir jauks un patīkams, bet kaut kas jūs kaitina, viņa klātbūtne jūs padara nervozu. Šādā gadījumā nesaderība ir jāmeklē temperamentu līmenī.
Ja mēs tomēr mēģinām spriest par psiholoģisko saderību šādā aspektā, tad jāmin tādas temperamenta kombinācijas jeb pāri, starp kuriem pastāv nesaderības risks. Ja šie cilvēki kaut ko kopā dara, tad mēs nevaram cerēt uz pozitīvu rezultātu. Noteikti šāda kombinācija, kuras nesaderība ir acīmredzama, ir starp melanholiķi un holēriķi. Šajā gadījumā var būt vismaz divi cēloņi, kāpēc veidojas nesaderība. Pirmkārt, viņus savstarpēji kaitina otra izturēšanās, kas saistīta ar priekšstatiem par uzvedību un tās stereotipiem. Ņemot vērā holēriķa straujumu un aktivitāti, viņš melanholiķi uztver kā neveiklu, mīkstčaulīgu cilvēku, kuram viss krīt no rokām ārā, kuram vieta būtu bērnudārzā. Savukārt melanholiķis skatās uz holēriķi kā uz “nenormālu”, kas to vien dara kā skrien apkārt un bļaustās, neskatoties uz to, kas notiek, bez jebkāda labuma. Vissliktāk ir tad, ja melanholiķis vēlas, lai holēriķis izturētos kā melanholiķis un otrādi. Ja viens otram izvirza šādas prasības, tad ir skaidrs, ka nekas labs no tā iznākt nevar. Šajā gadījumā ir vislabāk, ja viņi šķiras pēc iespējas ātrāk. Taču ir otrs cēlonis, kad atšķirības uzvedībā nav izšķirošais. Cilvēkiem ir labas attiecības, bet, ja viņi strādā kopā, tad redzam, ka holēriķis ātri nobīda melanholiķi malā. Viss notiek tieši tā, kā to vēlas holēriķis, bet melanholiķis labākajā gadījumā var tikai asistēt viņam. Šādā gadījumā melanholiķa potenciāls, viņa idejas un priekšlikumi netiek izmantoti un ņemti vērā.
Psiholoģiskā nesaderība kā traucēklis pozitīva rezultāta sasniegšanā var būt arī starp diviem melanholiķiem. Viņi var būt labi un sirsnīgi draugi, ārkārtīgi pieķērušies viens otram, staigāt roku rokā, nevarēdami viens bez otra iztikt. Taču, ja viņiem, kas turas viens pie otra, būtu kaut kas jādara kopā, tad pietiktu vienam pateikt: “Es šaubos, ka no tā kaut kas iznāks,” -kad otrs teiktu: “Es arī no paša sākuma to jutu.” Melanholiķim ir raksturīgi, ka viņš atrod ļoti daudz pamatojumu, kāpēc kaut ko nav iespējams izdarīt, bet mazāk meklē to, kā var kaut ko paveikt. Ja divi melanholiķi ir kopā, tad viņi viens otram palīdz izdomāt to, kā kaut ko nevar izdarīt.
Kā mēs varam orientēties otra cilvēka temperamentā?
Vispirms par to liecina ārējais izskats. Redzot cilvēku pirmo reizi, vajadzētu pievērst uzmanību sejas izteiksmei. Tipiska melanholiķa sejas izteiksme parasti ir viegli skumja. Ja melanholiķis smaida, tad tas ir viegls, saprotošs un skumjš smaids: “Tāda jau ir tā dzīve.” Jūtama viegla ironija, arī pašironija.
Kā ģērbjas tipisks melanholiķis? Protams, ir jāņem vērā, ka šie secinājumi ir tikai pieņēmumu līmenī. Viņš baidās pievērst sev uzmanību, tāpēc es pieņemu, ka tipisks melanholiķis ģērbsies tā, lai īpaši neizceltos to cilvēku vidū, starp kuriem viņš uzturas ikdienā. Tas, protams, nenozīmē, ka melanholiķis būs pelēcīgs un neizskatīgs apģērba ziņā. Ja cilvēki melanholiķa vidē ģērbjas koši un uzkrītoši, tad viņam pats briesmīgākais ir nebūt tādam pašam. Melanholiķim galvenais ir nepievērst sev uzmanību, neizcelties un neatšķirties. Ja cilvēki sanāk kopā kādā pasākumā, kur daļa ir savstarpēji pazīstami, bet daļa — mazāk pazīstami, tad tipiski melanholiķim būs nostāties kaut kur maliņā, pie sienas, ar abām rokām atbalstīties un vērot, kas notiek.
Tipisks melanholiķis parasti runā klusākā balsī. Viņu ir ārkārtīgi viegli pārtraukt. Neraugoties uz to, ka melanholiķis pirmais parasti neuzdod jautājumus, neizrāda iniciatīvu saskarsmē, tomēr viņš ir tas, kas uzdod jautājumus. Tie ir īpaši jautājumi, kuru zemteksts ir šāds: “Vai drīkst? Vai ir atļauts, vai var tā darīt?” Viņam ir nepieciešams iedrošinājums, lai sāktu kaut ko darīt. Piemēram: “Vai ar sarkanu pildspalvu drīkst rakstīt?” Melanholiķis baidās, ka viņa rīcībā būs kaut kas nosodāms vai neatļauts. Viņam ir nepieciešams ļoti saņemties, lai pajautātu, taču bailes izdarīt kaut ko nepareizu ir lielākas nekā nevēlēšanās uzdod jautājumu.
Melanholiķim ir raksturīga nevēlēšanās komunicēt ar cilvēkiem. Tipisks melanholiķis var stundām staigāt svešā pilsētā, kaut ko meklējot, izvairoties no tā, lai pajautātu kādam, kā atrast to, ko viņš meklē, it īpaši, ja viņš vienreiz ir pajautājis, bet saņēmis nelaipnu atbildi.
Melanholiķi dod priekšroku darbam, kur ir vismazāk kontaktu ar cilvēkiem.
Kas jāņem vērā saskarsmē ar melanholiķi? Noteikti tā ir vieglā aizvai-nojamība. Cita temperamenta pārstāvim tā bieži vien būs pilnīgi negaidīta, it īpaši, ja viņam patīk nedaudz pajokot par cilvēkiem. Tas ir bijis tikai joks, bet melanholiķis paliek vēl klusāks, nekā viņš bija, jo viņš šādus jokus nesaprot. Šādās situācijās vajadzētu būt uzmanīgākiem, jo melanholiķi parasti savu aizvainojumu neizrāda, neko nesaka, bet būs pagājis mēnesis un izrādīsies, ka viņi atceras gadījumu, kad tika aizvainoti.
Ja mēs strādājam kopā ar melanholiķi, tad aizrādījumus par darbu nevajadzētu izteikt ļoti kategoriskā balss intonācijā, kliegt, it īpaši, ja kaut kas ir jāpadara ātri. Ja mēs sāksim uz melanholiķi kliegt, tad varam būt droši, ka viņam viss kritīs no rokām ārā, un būs vēl sliktāk nekā pirms tam. Melanholiķi reaģē uz sejas izteiksmi un balss intonāciju, un nav nepieciešama asa aizrādīšana vai kritika, kas “izsit viņu no sliedēm”.
Ja jūs redzat, ka melanholiķis ir ļoti skumjš, viņam ir ļoti grūti, smagi, tad ne jau vienmēr kaut kas ir noticis. Cilvēks ir “savā elementā”, jo, pēc melanholiķa domām, dzīve ir viena bēdu ieleja, pilna skumju.
