Džordžs Gordons Noels Bairons, sestais barons Bairons (arī Bairons, George Gordon Noel Byron, 6th Baron Byron, dzimis 1788. gada 22. janvārī Londonā, miris 1824. gada 19. aprīlīGrieķijā) bija skotu izcelsmes angļu dzejnieks, viens no nozīmīgākajiem angļu romantisma literatūras pārstāvjiem. Bairona nozīmīgākie darbi ir poēmas “Čailda Herolda svētceļojums” (Childe Harold’s Pilgrimage), “Dons Žuans” (Don Juan), “Gjaurs” (The Giaour ) u.c.
Dž. G. Bairons ir izcils angļu dzejnieks, viens no spilgtākajiem romantisma pārstāvjiem visā Eiropas romantisma literatūrā.
Bairons ir dzimis aristokrātu ģimenē. Jau agri izpaužas viņa cīnītāja gars. 1812. gadā lordu palātā viņš asi vērsās pret valdība, bet jau pēc četriem gadiem, 1816. gadā, Bairons ir spiests doties prom no Anglijas. Dzīvodams Šveicē un Itālijā, dzejnieks darbojas karbonātu organizācijā. 1823. gadā dodas uz Grieķiju, lai piedalītos neatkarības cīņās, bet pirms kaujas Misolungos saslimst un nomirst.
Visa viņa daiļrade atspoguļoja dzejnieka dzīvi – trauksmes pilnu un traģisku. Dzejnieka dzīve gūst plašu rezonansi sabiedrībā, kas bija gan sajūsmas pilna, gan arī dziļi naidīga un noraidoša. Bairona liktenis visu laiku atkārtojās – dzejnieks vienlaikus jutās gan kā priviliģētais, gan arī kā atstumtais; izredzētais un nicinātais; bagātais un nabagais. Dzejnieka daiļrades motīvi izauga no viņa paša dzīves, kur bija gan pazemota pašcieņa, gan sasaistīts spēks, dziļa vientulība, kas nekad nepameta.
1807. gadā iznāk Bairona pirmais dzejoļu krājums “Dīkās stundas”, kurā atklājas romantismam tik raksturīgās skumjas par aizgājušajiem laikiem. Liriskais varonis nespēj samierināties ar pastāvošo vidi. Galvenais uzsvars lirikā tika likts uz saprātu, Bairons bija pret ko mistisku, iracionālu, bija arī pret konservatīvo romantismu. Atšķirībā no citiem romantiķiem Bairons pats dzīvoja izteikti romantizēti, jo visas aprakstītās pilis, arī notikumi bija reāli, kurus dzejnieks pats piedzīvojumus vai arī redzējis.
Poēma “Čailda Harolda svētceļojums” (1812 – 1818) Baironam atnesa slavu. Šī poēma dod romantiskajai literatūrai jaunu literāro varoni – vientuļu, dzīvē vīlušos cilvēku, kas nespēj samierināties ar sociālo netaisnību, nebrīvi, savā ziņā tas ir pats dzejnieks. Poēma ir kā ceļojuma piezīmes, ko it kā raksta divi cilvēki – galvenais varonis un autors.
T. s.. Bairona Austrumu poēmu cikla (“Korsārs”, 1814) galvenā tēma ir spēcīgas personības sadursme ar apkārt valdošo netaisnību; iepriekšminētās noskaņas vēl vairāk pastiprinājās t.s. Šveices un Itālijas posma darbos (“Šijonas gūsteknis” (1816) “Prometejs” (1816)).
Bairons ir izcilākais romantiskais dzejnieks 19. gadsimta sākumā, kurš ietekmējis nākamo gadu desmitu romantiķus. Dzejnieka ietekmē 20. – 40. gadu Eiropas literatūrā (V. Igo, H. Heine, A. Puškins un citi) radās īpašs strāvojums – baironisms, kurā izpaudās Bairona daiļradei raksturīgās īpašības: pesimisms, indivīda vilšanās sabiedrībā, brīvības mīlestība, dumpīgums, apņēmība cīnīties apspiesto tautu labā
Mīlestība atradīs ceļu takās, kur pat vilki baidās medīt.
Patiesas ir tā skumjas, kas raud vienatnē.
Cerība ir tikai pūderis uz dzīves sejas.
Pietiek vienas piles tintes, lai ierosinātu domāt miljoniem cilvēku.
Vislabākais nākotnes pareģis ir pagātne.
Mīla ir debesgaisma. Viņa ir stars no tā pirmspēka, kas izveidoja sauli, viņa ir brīnumgaisma cilvēka dvēselē.
Ja arī mīlestības cirstās brūces ne vienmēr ir nāvējošas, tad tās nekad neaizdzīst.
