Latvijas Republikas Satversme ir Latvijas Republikas pamatlikums. Satversme uzskatāma par īso konstitūciju; tai ir 8 nodaļas un 116 panti (līdz 1998. gadam, kad Saeima pieņēma nodaļu “Cilvēka pamattiesības”, bija 7 nodaļas un 88 panti). Satversme ir vecākā spēkā esošā Centrālās un Austrumeiropas konstitūcija.
Satversmes tapšana
1919. gada 19. augustā Tautas padome pieņēma “Likumu par Satversmes sapulces vēlēšanām” (proporcionālas, bez procentu barjerām, sievietēm ir vēlēšanu tiesības un citi būtiski nosacījumi). Latvijā Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17.-18. aprīlī, un jau 1. maijā tā sanāca uz pirmo sapulci.
Satversmes sapulces vienā no pirmajām sēdēm 1920. gada 5. maijā Satversmes sapulce izveidoja komisiju Satversmes izstrādāšanai. Par tās priekšsēdētāju kļuva sociāldemokrāts Marģers Skujenieks. Komisija tika sadalīta divās apakškomisijās, pirmajai uzņemoties izstrādāt Satversmes I daļu par valsts iekārtas pamatprincipiem un otrajai — Satversmes II daļu par pilsoņu tiesībām un pienākumiem.
Projektus apsprieda trīs lasījumos attiecīgajā apakškomisijā un trīs lasījumos kopējā komisijā. Tehnisko darbu un komisiju vēlmju ietērpšanu juridiskā valodā veica tā laika ievērojamākie juristi Augusts Lēbers, Herberts Ēlerss u.c.
Satversme ir sestais vecākais spēkā esošais republikas pamatlikums pasaulē. To izstrādājot, tika izmantota gan tā laika Veimāras Republikas konstitūcija, gan Vācijas atsevišķu zemju konstitūcijas, Francijas konstitūcija un dažas citas.
Satversmes autori, arī runājot Latvijas Satversmes sapulces sēdēs, ir atsaukušies uz ārvalstu pieredzi, piemēram, Francijas Republiku, Veimāras Republiku u.c. Par Satversmes pamatparaugu tika ņemta Veimāras konstitūcija: “vairakkārt še aizrādīts, ka mūsu Satversmes otrā daļā atspoguļojas daudz noteikumu, kuri atrodas Vācijas konstitūcijā. Tas ir jāatzīst. Visas šīs brīvības, tiesības, visas politiskās prasības ir pa lielākai daļai pārņemtas no Vācijas konstitūcijas.”
Uz Veimāras konstitūcijas izvēli Satversmes II daļas paraugam norāda arī V.Blūzma, rakstot, ka “kaut arī sastādot Satversmes 2.daļas likumprojektu, tā autori lielākoties vadījušies pēc Vācijas Veimāras konstitūcijas (1919.g.) otrās daļas, par ko liecina ne tikai pantu izkārtojums, bet arī normas un to formulējums, kas dažbrīd vienkārši pārtulkoti no attiecīgā Vācijas avota, tomēr jāatzīst, ka Latvijas Satversmes 2. daļas likumprojekts kvalitātes ziņā atpalika no attiecīgās Veimāras konstitūcijas daļas, jo tajā tika atmests dalījums nodaļās atbilstoši cilvēka un pilsoņu tiesību klasifikācijai.
Likumprojektā netika pieminētas arī vairākas svarīgas pilsoņu tiesības un pienākumi, piemēram, tiesības uz valsts amatu ieņemšanu, pienākums maksāt valsts nodokļus, kas fiksētas Veimāras konstitūcijā”.
