Kvalitatīvajā pētīšanas metodoloģijā izmantojamās datu vākšanas, kā arī datu apstrādes metodes

Priekšrocības: lēts un ātrs veids (ekonomiski izdevīgas);

var iegūt datus no liela respondentu skaita (liela izlase); standartizācijas iespējas; var ērti uzdot vienādus jautājumus ar vienādu mērķi; datu apstrādes procesā zināma elastība;

Trūkumi: uzdodot vienādus jautājumus, tiek palaistas garām citas būtiskas lietas; virspusīgums un elastības trūkums; grūti iegūt pilnīgu izpratni par procesiem reālajā dzīvē; ne vienmēr izdodas nodrošināt atgriezenisko saikni; vājāka pamatotība; dažreiz liels atbirums.

Kopumā aptaujas ir ar vājāku pamatotību, bet augstāku

noturīgumu.

Pēc distances: klātienes (tieša kontaktēšanās), neklātienes (kontakts ir pastarpināts).

Pēc procedūras: individuālās (viena indivīda aptauja- tuva strukturētajai intervijai), grupveida (indivīdu grupas aptauja- atbild uz strukturētu jautājumu kopu).

Pēc jautājumu formas:

ar atvērtiem (netiek piedāvāti konkrēti atbilžu veidi- ļauj iegūt daudzveidīgus un detalizētus datus), daļēji atvērtiem (tiek dota iespēja sniegt savu atbildes variantu) un jaukta veida (atvērtiem un slēgtiem jautājumiem).

Pēc satura: demogrāfiskā informācija, pētāmā uzvedība, zināšanas, attieksmes, nolūki vai gaidas.

Kvalitatīvā pētījuma metožu un dizainu klasifikācija pēc kontakta principa ar pētījuma dalībnieku/dalībniekiem, izmantojot aptaujas metodi, pētniekam ar respondentu  ir attālināts (vai pat vispār nav) kontakta (piemēram, salīdzinājumā ar intervijas vai etnogrāfijas metodi). Arī tad, ja respondents aptauju aizpilda pētnieka klātbūtnē, viņam ar pētnieku kontakta nav vai tas distancēts (jāatbild tikai uz to, kas prasīts aptaujā, respondents nevar aprakstīt to, kas viņam šķiet svarīgāks (interesantāks), izteikt savas refleksijas, pārdomas; aptaujas jautājumi ir nedaudz mākslīgi, jo visiem uzdod vienādus, iepriekš izstrādātus, jautājumus; virspusīgums un elastības trūkums  utt.). Ja pētījumā tiek iesaistītas, kuriem atļauju piedalīties pētījumā sniedz citas personas, (piemēram, nepilgadīgas personas) šādu vienošanos paraksta arī viņu vecāki vai aizbildņi.

Kvalitatīvā pētījuma metožu un dizainu klasifikācija pēc funkcijām. Aptauja vienas metodes ietvaros veic datu vākšanas funckijas. Ir svarīgi, ko pētnieks vēlas atklāt ar aptaujas palīdzību: kāpēc viņš vēlas to atklāt; kā šī informācija tiks izmantota; kā pētnieks to vēlas atklāt (metodoloģija un izlase); kam pētnieks vēlas to atklāt un kā paziņos rezultātus; cik un kādi resursi ir nepieciešami šim projektam? u.c. Kvantitatīvos pētījumos tiek izmantotas aptaujas ar skaitliski diferencētiem atbilžu vērtējumiem, bet kvalitatīvajos- zināmā mērā sasaucas ar intervijas metodi. Kvalitatīvo pētījumu aptaujās parasti iegūst dziļākus un detalizētākus datus.

Intervijas pamatotība nozīmē ne tik daudz

patiesības atklāšanu intervijas laikā, cik sabalansētu

intervijas aprakstu un interpretāciju. Nevienu interviju nevar iepriekš paredzēt.

Intervijā atklājas subjektīvā jēga nevis standarta formā izraisīta reakcija.

Ar daļēji strukturētās intervijas palīdzību var izpētīt jomas, kur pētāmais sajūt pretrunas vai

grūtības. Intervijas prasa un nodrošina refleksivitāti.

Aprakstošie – pastāstiet, lūdzu, kādus pienākumus Jūs veicat sava

darba ietvaros?

Naratīvie – pastāstiet, lūdzu, kādā veidā Jūs nonācāt pie šī darba?

Strukturālie – kādas ir pavēļu došanas stadijas?

Kontrasta – kādas ir galvenās atšķirības starp labu un sliktu dienu Jūsu darbā?

Izvērtējošie – kā Jūs jūtaties pēc sliktas dienas darbā?

Cirkulārie – kā Jūs domājat, ko Jūsu priekšnieks domā par to, kā Jūs veicat savu darbu?

Salīdzinošie – kāda, pēc Jūsu domām, būtu Jūsu dzīve, ja Jūs

strādātu kaut kur citur?

Papildjautājumi – vai Jūs varētu man pastāstīt par to mazliet vairāk?

Zondējošie – kā Jūs saprotat – “netaisnīgs”?

Priekšrocības

Vislabāk ļauj gūt izpratni

un ieskatu pētāmās tēmas kontekstā; ļauj intervējamajam aprakstīt to, kas viņam pašam ir svarīgi; noder, lai iegūtu citātus un stāstus.

Trūkumi

Jutīgas pret intervijas

aizspriedumiem; laikietilpīgas un dārgas salīdzinājumā ar citām metodēm; intervējamajam var šķist

uzbāzīgas.

Trīsdaļīgā “fenomenoloģiskā” intervija (Seidman, 1998):

1.intervija: koncentrēta dzīves vēsture (ļauj atklāt dalībnieku pieredzes kontekstu);

2.intervija: pieredzes detaļas (ļauj dalībniekiem rekonstruēt savas pieredzes detaļas tajā kontekstā, kurā ir iegūta šī pieredze);

3.intervija: refleksija par jēgu (lūdz pārdomāt savas pieredzes jēgu).

1. Datu organizēšana: kasešu uzlīmes, mapes, faili utt.

2. Intervēšanai un analīzei nevajadzētu notikt vienlaicīgi: nesāciet dziļu datu analīzi

pirms nav pabeigtas visas trīs intervijas;

3. Intervijas būtu jāieraksta magnetofona lentē un tad jāveido to transkripts;

4. Teksta pētīšana, reducēšana un analīze:

Teksta transkriptu lasīšana un jums pašiem interesantāko fragmentu atzīmēšana

(piemēram, konflikti – iekšēji/ārēji, cerības – piepildījušās/nepiepildījušās, kāda

procesa sākums, vidus, beigas, frustrācija un tās atrisināšana, norādes uz izolāciju

un retāk sastopamas koleģialitātes un biedriskuma izpausmes, šķiru, tautības,

dzimumu problēmas, hierarhijas un varas ietekme uz cilvēku).

5. Intervijas datu izplatīšana: profili un tēmas:

·        Atsevišķu intervijas dalībnieku profilu izveidošana un to grupēšana loģiskās

kategorijās;

·        Atsevišķu fragmentu atzīmēšana vairākās intervijās, to grupēšana kategorijās,

kategoriju tematiskas vienotības meklēšana pašu kategoriju ietvaros un starp

tām.

Avots: Seidman, I.E. (1998) Interviewing as qualitative research: a guide for researchers

in education and the social sciences, Teachers College Press, Columbia University.

Materiālu tulkojusi un sagatavojusi Dr.Psych. A.Pipere.

secību var mainīt; jautājumi ir plašāki un intervētājs var uzdot papildus jautājumus);

nestrukturētās jeb atvērtās (piemēram, naratīvās, etnogrāfiskās (liela datu ticamība) intervijas- izmanto kvalitatīvajās stratēģijās; galvenā pazīme ir intervējamā atbildība par intervijas struktūru un viņam sniegtā iespēja „izstāstīt savu stāstu”; intervējamajam nerada ierobežojumus, bet noteiktā laikā ir iespēja uzdot tikai nelielu skaitu jautājumu).

Pēc distances: personīgās (notiek personīgas intervētāja un intervējamā tikšanās) un attālinātās (telefonintervijas, intervijas pa e-pastu- trūkst neverbālo elementu un ierobežotas laikā).

Pēc intervējamo skaita: individuālās (saruna, kur intervētājs uzdod jautājumus vienam intervējamajam) un grupas intervijas jeb fokusgrupas, ko darba autors šajā gadījumā nenodala kā atsevišķu metodi (iesaistoties moderatoram, notiek iztaujāšana, kurā tiek akcentēta mijiedarbība grupā; ievāc kvalitatīvus datus, iesaistot nelielu cilvēku grupu; pateicoties ne vien mijiedarbībai starp pētnieku un indivīdu, atklāj indivīdu viedokļus; samērā lēta metode un, neskatoties uz to, ka viedokļu paušanā var dominēt viens vai vairāki cilvēki, ļauj iegūt daudz informācijas.

Fokusgrupu veidi:

izpēte “makšķerēšanas ekspedīcija” (lieto, ja nezina kādu valodu lietot vai kādus jautājumus uzdot, kad dodas pie jaunas grupas jaunā nepazīstamā vidē, pētot jaunu teritoriju, nav zināms, ko atradīs);

izpēte “detektīva darbs” (meklē atbildi uz konkrētu jautājumu, izskaidrojumu konkrētam fenomenam, kur atbilde kaut kur tur jau ir- tikai tā ir jāatrod); pašreizējās prakses noteikšana

(cilvēki nonāk pie apbrīnojamām detaļām, kad runā ar sev līdzīgiem cilvēkiem, runā vienādā

valodā, gaidot, kad citi viņus sapratīs); motivācijas izprašana

(labs veids, kā izsecināt uzvedības iemeslus no cilvēku domām un darbības; drošības atmosfērā stāsta par to, ko viņi dara, nevis par to, kāpēc viņi to dara un par to, kā viņi jūtas, to darot); jaunu ideju radīšana (intervējami cenšas atklāt vai radīt jaunas idejas: tēmas, skaidrojumus, domas, tēlus un metaforas).

Kvalitatīvā pētījuma metožu un dizainu klasifikācija pēc kontakta principa ar pētījuma dalībnieku/dalībniekiem, izmantojot intervijas metodi, pētniekam ar respondentu  var veidoties vai jau ir ciešs  kontakts (piemēram, salīdzinājumā ar fokusgrupu, kur kontakts ir pastarpināts un traucē citu respondentu toņa noteikšana). Intervētājam ir nepieciešamas spējas ātri radīt pozitīvu un uz abpusēju nijiedarbību, runāt ar ar intervējamo kā ar ekspertu, atturēties no intervētāja intervēšanas, līdzsvarot cieņu pret intervējamo ar intervijas kontroli  un klausīšanās prasmi. Intervijas laikā ir jādemonstrē neitrāla attieksme un jāspēj ātri pielāgoties intervējamā personībai  un emocionālajam stāvoklim. Pētnieka un respondenta kontakts intervijas laikā var mainīties- kļūt draudzīgs vai pretēji- pat distancēts (vai pat apvainojies), piemēram, pētnieks, uzdod pārāk empātiskus, manipulatīvus, uzvedinošus vai aizvērtus jautājumus. Profesionāli sagatvotas intervijas laikā respondents var atbildēt ne tikai uz to, ko pētnieks jautā, bet arī to, kas viņam šķiet svarīgāks, interesantāks, būtiskāks; respondents var veikt novirzīšanos no tēmas, var sīkāk precizēt detaļas, paust savu attieksmi un vērtības, runāt sev raksturīgā manierē izteikt savas refleksijas, pārdomas utt.). Pētnieks intervijas laikā var vērot intervējamā ķermeņa valodu, izturēšanos un citas gan verbālas, gan neverbālas īpatnības. Profesionāli sagatavotas intervijas rezultātā (precīzi noteikta pētījuma tēma, sagatavots intervijas plāns, ir atklāts par saviem pētījumu mērķiem, nodrošina resondenta anonimitāti, pirms intervijas starp pētnieku un intervējamo ir noslēgta vienošanās par

intervējamā brīvprātīgu piedalīšanos, viņa tiesībām apskatīt iegūto materiālu un pārtraukt procesu). Vajadzētu vienoties, vai pētījumā tiks izmantoti vārdi vai pseidonīmi, kā arī norādīt, kā un kur tiks izplatīti pētījuma rezultāti. u.c.) Pētnieks var atklāt subjektīvās jēgas ne tikai standartformā izraisītas reakcijas; ar daļēji strukturētās intervijas palīdzību var izpētīt jomas, kur pētāmais sajūt pretrunas vai grūtības, kā arī nodrošināt refleksivitāti.

Intervija kā “Es – Tu” attiecības (M.Bubers); raporta izveidošana;

sociālās grupas identitāte un attiecības intervijas laikā (tautība, dzimums, šķira, hierarhija, statuss, valodas atšķirības, vecums); atšķirības starp intervējamā dzīves publiskajiem, personīgajiem un privātajiem

aspektiem; izvairīšanās no terapeitiskām attiecībām; atgriezeniskā saite un vienlīdzības nostiprināšana starp intervētāju un intervējamo.

Kvalitatīvā pētījuma metožu un dizainu klasifikācija pēc funkcijām intervija vienas metodes ietvaros veic datu vākšanas funckijas. Vācot datus, intervētājs iegūst subjektīvās jēgas, ne tikai standartformā izraisītas reakcijas. Intervētājs var uzdot tādus jautājumus kā: kāpēc, kas Jūs pamudināja? u.tml. Intervijas pamatotība nozīmē ne tik daudz patiesības atklāšanu intervijas laikā, cik sabalansētu intervijas aprakstu un interpretāciju; atklāt dalībnieku pieredzes kontekstu, pēc iespējas plašāku informāciju par sevi līdz pat šai dienai saistībā ar pētāmo problēmu, rekonstruēt savu agrīno pieredzi ģimenē, skolā, ar draugiem, vietējā sabiedrībā un darbā, rekonstruēt savas pieredzes detaļas tajā kontekstā, kurā ir iegūta šī pieredze, izzināts

nevis viedoklis, bet drīzāk pieredzes detaļas, uz kurām varētu balstīties šāds viedoklis, kā arī pārdomāt savas pieredzes jēgu. Kombinējot izpēti ar notikumu, kuri ir dalībnieka pašreizējās situācijas iemesls, noskaidrošanu un konkrētās pašreizējās pieredzes detalizētu aprakstu, tiek radīti apstākļi, kas veicina pārdomas par to, ko intervējamie pašreiz dara savā dzīvē.

informatīvākais informācijas vākšanas veids”.

Visfundamentālākā un vecākā metode sociālajās

zinātnēs un izglītībā, saistīta ar jebkuru citu metodi.

Novērošanas būtība kvalitatīvā pētījumā ir saistīta ar

dabisku uzvedības norisi, kas var notikt jebkurā vidē.

Mērķis ir izprast “reālus” cilvēkus viņu ikdienas

situācijā, izzināt pasauli no dažādām perspektīvām,

pieredzēt to, ko pieredz citi, atklāt pašsaprotamo,

apslēptos sociālos likumus. Vairāk ārējā nekā iekšējā

perspektīva. Var izmantot kā priekšteci tālākiem pētījumiem. Novērošana ir fokusētāka un sistemātiskāka; var papildināt intervijās iegūtos datus, novērot intervējamā uzvedību, sejas izteiksmes, žestus, pozas, ārējo izskatu; svarīga bērnu izlasēs.

Priekšrocības: mazāka ietekme nekā intervijas gadījumā; ļauj pētīt parādības, kuras nevar pētīt laboratorijas apstākļos, ļauj pētīt notikumu hronoloģiju; audio un video ieraksti garantē interpretācijas drošību; labi iekļaujas jaukto metožu pieejā.

Trūkumi:  dažreiz traucē pētnieka subjektivitāte, apziņa, ka tiec novērots, maina savu uzvedību; apziņa, ka tiec novērots, maina pētāmo

uzvedību; var sākt pētīt nesvarīgus aspektus;

apdraudēta iekšējā pamatotība, ja novērotājs nesaskata būtisko; liels laika patēriņš;

dažreiz novērojamo parādību ir grūti kontrolēt.

pētnieka loma (ir aktīvs novērojamā procesa līdzdalībnieks (parasti etnogrāfiskajos pētījumos));

saskarsme ar pētāmajiem  (sniegtais skaidrojums var būt detalizēts līdz pat skaidrojuma trūkumam; atgriezeniskā saite, sākot no pilnīgas informēšanas līdz kontakta pārtraukšanai ar pētāmajiem uzreiz pēc novērošanas).

Novērošanas variācijas:

novērošanas struktūrā (diapazons no ļoti strukturētas, detalizētas novērošanas līdz ļoti izkliedētam, nestrukturētam aprakstam); novērošanas diapazonā (sākot no

pievēršanās ļoti specifiskiem aspektiem līdz plašam diapazonam); novērojamo zināšanās par procesu (sākot

no tā, ka par novērošanu zina visi, līdz tam, ka par novērošanu nezina neviens); novērojamajiem sniegtajā skaidrojumā (novērošana, sākot no pilnīga skaidrojuma līdz tā iztrūkumam un pat melīgam skaidrojumam); novērošana ilgumā (sākot no viena

novērošanas gadījuma līdz ilglaicīgai novērošanai); izmantotajām metodēm (no vienkāršiem pierakstiem līdz audio un videoierakstiem); atgriezeniskās saiknes (novērojami, kas variē no pilnīgas dalīšanās ar novēroto un

interpretācijām līdz tūlītējai kontaktu pārtraukšanai ar novērojamo).

Novērošana (atkarībā no struktūras):

atvērtā novērošana (neparedz iepriekš sagatavotu tēmu vai

novērošanas karšu izmantošanu; pētnieku vada vienīgi viņa izvirzītie pētījuma jautājumi; pieraksti sniedz

informāciju par procesiem, kas norit attiecīgajā kontekstā, un

palīdz saskatīt lietas, kuras varētu palaist garām strukturētākas pieejas gadījumā; ļoti subjektīva, sniedz ļoti lielu datu apjomu; analīze nav

iepriekš noteikta);

daļēji strukturētā novērošana (pētnieks pirms novērošanas

sagatavo sarakstu ar interesējošām tēmām, izpētes jautājumiem vai kritērijiem; efektīvs kvalitatīvo datu ieguves paņēmiens; izdalītās tēmas

nav ne pārāk konkrētas, ne arī pārāk vispārīgas; rezultāti joprojām ir lielā mērā atkarīgi no novērotāja, tomēr tā ir objektīvāka, salīdzinot ar atvērto novērošanu);

strukturētā novērošana (intensīvs darbs, kad tiek izstrādātas pētījuma jautājumiem atbilstošas

sistemātiskas novērošanas kartes/tabulas; novērotāja

subjektivitāti samazina novērošanas kartē izmantotā standartizētā laika intervālu un aktivitāšu kodēšana; tiek izdalītas konkrētas novērojamās kategorijas, kas ļauj

vairākiem novērotājiem izmantot vienotu pieeju, izteikt rezultātus kvantitatīvā formā un nodrošina vairāku novērošanas gadījumu rezultātu apvienošanu un

atkārtojamību).

Kvalitatīvā pētījuma metožu un dizainu klasifikācija pēc kontakta principa. Pētnieka ietekme kontaktā pētāmo/pētāmajiem uz situāciju ir

mazāka nekā, piemēram, intervijas

gadījumā, jo pētniekam dažkārt ar pētāmo nav kontakta vispār, piemēram, pētot mazus bērnus, tādējādi tas ļauj pētīt parādības, kuras nevar pētīt laboratorijas apstākļos. Tāpat  var novērot bēres, politiskus mītiņus, svētku norisi utt.) Šādos gadījumos pētnieks ir kā neuzkrītoša persona, kas pēta notikumu hronoloģiju un pastāvīgumu. Taču dažkārt var būt tā, novērojamais pamana (jūt), ka tiek novērots, maina cilvēku viņu uzvedību.

Kvalitatīvā pētījuma metožu un dizainu klasifikācija pēc funkcijām novērošana vienas metodes ietvaros veic datu vākšanas funckijas. Var saturēt gan kvalitatīvas, gan kvantitatīvas datu ieguves un analīzes. Šo metožu funcija paredz vienu no specifiskākajām datu ieguves veidiem, kādas, piemēram, nevar veikt intervijas, aptaujas u.c. metodes. To funkcija ir pētāmā atrašanās dabiskā vidē, papildināt intervijās iegūtos datus, novērot intervējamā uzvedību, sejas izteiksmes, žestus, pozas un ārējo izskatu. Audio un video ieraksti garantē interpretācijas drošību, kas labi iekļaujas jaukto metožu pieejā. Novērošana ļauj analizēt sociālo pasauli no „no ārējā” skatītāja perspektīvas. Novērošana ir svarīga bērnu izlasēs.

vākšanas metode, kas ļauj iegūt

informācju, lai izvērtētu noteiktas parādības/procesus.

Tie ir paziņojumi, ziņojumi, protokoli, atskaites, ieraksti,

vēstules, periodiskie izdevumi, slimības vēstures, pieraksti, dienasgrāmatas, atmiņas (memuāri), kā arī

vizuālie materiāli (attēli, fotogrāfijas) un artefakti u.c.

Priekšrocības: relatīvi lēta, labs kontekstuālās informācijas avots, neuzbāzīga metode, nodrošina skatu “aiz

priekškara” , ļaujot atklāt

to, ko parasti nevar tieši

novērot, var atklāt problēmas, ko nespēj citas metodes.

Trūkumi: iegūtā informācija var būt neatbilstoša, haotiska,

nepieejama vai novecojusi, var būt tendencioza sakarā

ar selektīvu informācijas

saglabāšanos, informācija var būt nepilnīga vai neprecīza, daudzu dokumentu vākšana

un analīze var prasīt ilgu

laiku.

dokumentu analīzes pamatmetodi tiek uzskatīta kvalitatīvā un/vai kvantitatīvā kontentanalīze.

Kvantitatīvajā kontentanalīzē izmanto vārdu skaitīšanu, teksta apjoma mērījumus, vārdu biežumu noteikšanu utt.

Kontentanalīzes ietvaros ir jāatbild uz šādiem jautājumiem: kādi dati, informācija tiek analizēta; kā šie dati, informācija ir definēta; kāda ir kopējā populācija, no kuras dati, informācija iegūta; kāds ir datu, informācijas analīzes; konteksts; kādas ir analīzes robežas un kāds ir secinājumu mērķis?

Kvalitatīvā pētījuma metožu un dizainu klasifikācija pēc kontakta principa. Dokumentu analīze ir “subjektīva” metode, kur pētnieks savus darbus daudz veic vienatnē bez pētāmo tiešas klātbūtnes. Taču tas nenozīmē, ka pētnieks nekontaktējas ar rakstisko liecību, vizuālo un artefaktu materiālu autoriem vai to pēctečiem (radiniekiem, līdzgaitniekiem u.c.). Primāro dokumentu autori ir cilvēki, kas ir bijuši pētāmās parādības liecinieki, bet sekundārie– sastādīti pēc intervijām ar aculieciniekiem vai, lasot primāros dokumentus.

Kvalitatīvā pētījuma metožu un dizainu klasifikācija pēc funkcijām. Datu vākšana un apstrāde, izmantojot

daudzveidīgas metodes; to funkcija ir iegūt informāciju, kas ļautu izvērtēt noteiktas parādības un procesus; noteikt kritērijus dokumentu atlasē, kādā veidā notiks iegūto rezultātu fiksācija u.c. Dokumentu analīzē daudz ir atkarīgs no pētnieka zināšanām, pieredzes, specializācijas, mērķiem un nostādnēm. Pie tam pētniekam ir jāizprot politiskie, kultūras, ekonomiskie, sociālie u.c. konteksti, kurš cenšas izvairīties no savu emociju un ideoloģiskās nostājas paušanas.

perspektīva ir konstruktīvisms.

Objektīvā realitāte ir mīts. Mūsu subjektīvā realitāte balstās uz jēgām, kuras piedēvējam iepriekšējai pieredzei. Caur šīm

personīgajām jēgām tiek filtrēta pašreizējā pieredze. Caur jēgām mēs konstruējam sevi, citus, savu personīgo realitāti. Cilvēks ir jēgas

veidotājs.

Dž.Kellijs: “Cilvēki nav ne savas vides gūstekņi, ne arī savas biogrāfijas upuri,

bet aktīvi indivīdi, kas cenšas izprast savu pieredzi un darboties saskaņā ar jēgu, kādu viņi piešķir šai pieredzei.

Personīgo konstruktu sistēma:

Mūsu personīgās atskaites sistēmas vai

konstruktu sistēmas sastāv no milzīgas

līdzības/atšķirības vai bipolāro konstruktu

kolekcijas. Mēs katrs unikāli, tomēr sistemātiski un hierarhiski veidojam tīklojumu

no mūsu konstruktiem. Centrālie konstrukti ir tās jēgas, uz kurām balstās visa mūsu dzīve. Konstrukti ir ļoti individuāli.  Analīze var būt vērsta uz elementiem, konstruktiem vai

uz abām personīgo konstruktu metodes pusēm. Indivīda pieeja pasaules izpratnei parādās jau no pirmā soļa, nosakot konkrēto pētāmo tēmu, ietvertos un neietvertos elementus, cik sekmīgi tiek verbalizēti konstrukti, un kuri konstrukti tiek izmantoti.

Tā kā tiek atklāta dalībnieka izpratne, arī viņš pats var

analizēt pabeigtu režģi un gūt izpratni par to. Ja dalībnieks neidentificē acīmredzamas saites, kas atklājas aizpildot režģi, arī pētniekam to darīt nav obligāti. Viss, ko mēs esam ieguvuši, ir mūsu konstrukcija attiecībā uz

kāda cilvēka pašreizējās izpratnes daļu, nevis visu viņa konstruktu sistēmu. Jāatceras, ka mēs nevaram vispārināt, ka personīgi atbilstoši konstrukti, kas pielietoti konkrētā

kontekstā, nav vienmēr izmantojami citos kontekstos.

Izvēlieties dalībniekam personīgi nozīmīgu tēmu, kurā viņš varētu sniegt ieskatu. Tā var būt viņa situācija darbā, ģimene, draudzība, viņš pats, attiecības, brīvā laika pavadīšana, iespējas utt.

Dalībnieks izvēlas elementu diapazonu (ieteicams ne vairāk par 10). Elementi var būt viss, kas dod iespēju konstruēt: cilvēki, studiju kursi, darba aspekti, kafejnīcas utt. Elementiem ir jābūt atšķirīgiem (atbilstoši tēmai) un personīgi atbilstošiem.

Konstruktus nosaka, izvēloties jebkurus trīs elementus un jautājot, kādā veidā divi no trim ir līdzīgi viens otram un atšķirīgi no trešā. Trīs elementus salīdzināšanai var izraudzīties sistemātiski vai nejauši. Pietiekoši skaidru ainu parasti sniedz 10-15 konstrukti. Līdzīgais, ko var formulēt pozitīvi vai negatīvi tiek rakstīts pa kreisi un atšķirīgais pa labi. Piemēram, elementi: līdzīgais – atšķirīgais.

Šādā veidā tiek izvērtēts viens konstrukts, kuru dalībnieks lieto, lai saprastu “kas notiek darbā”. Šo procedūru atkārto, kamēr dalībnieks izlemj, ka pietiekams daudzums konstruktu. Tiek uzskatīts, ka

konstruktus var pielietot jauniem elementiem un tie tiešām atspoguļo dalībnieka izpratni attiecīgajā jomā.

Jāatrod katra elementa vieta uz katra konstrukta. Katram

elementam tiek piešķirts X vai O, atkarībā no tā, vai elements ir

līdzīgāks konstrukta līdzības (X) vai atšķirības (O) polam.

Kad šādā veidā ir aizpildīts viss režģis, parādās modeļi un sakarības.

Detalizētāku ainu var iegūt, izmantojot ordinālo skalu, kas

atspoguļotu personīgo atbilstību nevis absolūtu kvantitāti.

Dalībnieks vērtē katru elementu uz katra konstrukta pēc skalas

1-3, 1-5 vai 1-7, kas vien šķiet piemērotāka. Dažiem elementiem

var būt vienādi skaitļi, citus skaitļus var neizmantot vispār. Piemēram, elementi: līdzīgais – atšķirīgais:

egoistisks 2 4 1 4 2 5 4 2 uz grupu orientēts; radošs 1 5 3 4 4 4 5 1 pieturas likumiem. Šiem skaitļiem nav iekšējās jēgas, tie vienkārši dod iespēju sakārtot elementus uz katras no dimensijām, atklājot pilnīgāku ainu.

Kvalitatīvā pētījuma metožu un dizainu klasifikācija pēc kontakta principa. Tā kā personīgo konstruktu veidošana ir datu apstrādes metode, pētnieks to veic vienatnē (pētnieku grupa).

Kvalitatīvā pētījuma metožu un dizainu klasifikācija pēc funkcijām ir datu apstrāde. Tas nozīmē, ka objektīvā realitāte ir mīts un cilvēku subjektīvā realitāte balstās uz jēgām, kuras piedēvē iepriekšējai pieredzei. Caur šīm personīgajām jēgām tiek filtrēta pašreizējā pieredze. Caur jēgām cilvēks konstruē sevi, citus, savu personīgo realitāti (ņemot par pamatu, ka cilvēks ir jēgas veidotājs).

kvalitatīvos pētījumos), kuru gaitā vai nu tiek izmantoti

vizuāli materiāli, lai izraisītu pētāmā reakcijas un interpretētu tās, vai pētāmo aicina iesaistīties vizuālajā darbībā un novēro

tā uzvedību vai interpretē pētāmā radītos vizuālos

produktus, kā arī pētnieks analizē jau eksistējošo iepriekš

radīto vizuālo materiālu saturisko jēgu un organizāciju.

Var izmantot gan patstāvīgi, gan kombinējot/papildinot ar citām kvalitatīvām metodēm, piemēram, interviju un novērošanu.

Priekšrocības: bērniem var būt vieglāk darboties ar vizuāliem materiāliem, var palīdzēt piesaistīt dažādas dalībnieku grupas, brīvākas attiecības starp pētnieku un dalībnieku.

Trūkumi: pieaugušie dažreiz nevēlas zīmēt, var stimulēt domāšanu, kas ierobežo skatu uz pētāmo parādību, tehniskās problēmas (video, fotografēšana), diezgan subjektīvas.

vizuālie materiāli pastāv neatkarīgi no pētījuma, pētnieks tos nevāc pētījuma laikā – tie ir jau esošie vizuālie materiāli, piemēram, mākslas objekti vai publicētas fotogrāfijas, shēmas un kartes;

pētnieks vāc datus par pētāmā uzvedību, filmējot vai novērojot viņu uzdevuma veikšanas laikā (fiksējot reakcijas/atbildes attiecībā uz rādīto vizuālo materiālu), viņu interesē pētāmā reakcijas pētījuma

procesā, kuras pētnieks analizēs pēc pētījuma pabeigšanas, kur pēc

pētījuma procedūras tiek analizēti nevis paši vizuālie materiāli, bet

gan tiek interpretēti pētāmā reakciju novērojumi (šajā gadījumā

vizuālos materiālus sauc par laikā ierobežotiem vizuāliem datiem);

pētnieks pamatā analizē un interpretē pētāmā izveidotos vizuālos materiālus nevis viņa

uzvedību pētījuma procesā, šādus vizuālus materiālus sauc par nezūdošiem/pastāvīgiem

vizuāliem produktiem (video, dienasgrāmatas, gleznas,

kolāžas, zīmējumi un fotogrāfijas u.c.).

Kvalitatīvā pētījuma metožu un dizainu klasifikācija pēc kontakta principa. Pētāmā kontakta rezultātā ar pētnieku veidojas cieša sadarbība, kur tiek izmantoti vizuāli materiāli, lai izraisītu pētāmā reakcijas un interpretētu tās, pētāmo aicina iesaistīties vizuālajā darbībā un novēro tā uzvedību vai interpretē pētāmā radītos vizuālos produktus, vai arī pētnieks analizē jau eksistējošo iepriekš radīto vizuālo materiālu saturisko jēgu un organizāciju.

Kvalitatīvā pētījuma metožu un dizainu klasifikācija pēc funkcijām. Datu vākšana un apstrāde, izmantojot

daudzveidīgas metodes, piemēram, intervijas, novērošanu; to funkcija ir iegūt informāciju, kas ļautu izvērtēt vizuālo datu konteksta analīzes metodes (piemēram, intervija). Analizējot pētāmā izteikumus par vizuālo materiālu, var iegūt informāciju par vizuālās darbības veicēju spriedumiem par sevi, citiem cilvēkiem, attēloto un vizuālo praksi, kurā viņi bijuši iesaistīti. Pēc tam veic verbālā materiāla analīzi. Informācijai, kas pētniekam jāiegūst no respondentiem, jāatbild uz jautājumiem „Kad un

kur tika radīts šis tēls?” un „Kas radījis šo tēlu?”

datu atspoguļošana;

secinājumu veikšana un zinātniskā stipruma nodrošināšana.

Datu atspoguļošana ir datu atspoguļošana or­ganizētā, kompaktā informācijas kopumā, kas ļauj izdarīt secinājumus.

Secinājumi un zinātniskā stipruma nodrošināšana ir nonākšana pie secinā­jumiem, analizēto datu jēga apsvēršana,  datu saistības novērtēšana ar pētījuma jautājumiem, at­griešanās pie datiem, lai pārbaudītu izdarītos secinājumus.

1.Jēdzienu veidošana-kodēšana.

2. Jēdzienu attīstība.

3. Jēdzienu modifikācija un integrācija.

Jēdzienu attīstība (tiek veikta trijos soļos): kategoriju salīdzināšana (lai redzētu, vai pastāv plašāka „jumta” kategorija, zem kuras var apvienot vairākas citas kategorijas);

literatūras selektīvās izlases veikšana (literatūru uztver kā datus, kas ļauj „aizpildīt tukšās vietas”);

datu selektīvās izlases veikšana (kad izkristalizējušies galvenie jēdzieni, notiek papildu datu vākšana izlases veidā).

Jēdzienu modifikācija un integrācija tiek veikta ar kodēšanas palīdzību. Glasers piedāvā 18 teorētisko kodu grupas, piemēram, konsekvences grupa, interaktīvā grupa, stratēģiju grupa u.c.

Analīzes vienības izvēle (tiks izmantota kontentanalīzes gaitā; parasti izvēlas tēmu (vārdi, frāzes, teikumi, atkāpes vai pat viss dokumenta teksts)).

No vienībām līdz kategorijām: kategoriju un kodēšanas shēmas izveide (var iegūt no pašiem datiem, iepriekšējiem lī­dzīgiem pētījumiem un teorijām; pētījumos, kur nav pieejamas teorijas, pētniekam kategorijas ir jāizsecina induktīvi no pašiem datiem; izdalot kategorijas tieši no pašiem datiem, pētnieki parasti lieto nepārtrauktās salīdzināšanas metodi).

Izmēģinājuma kodēšana (datu parauga izmēģinājuma kodēšana).

Visa teksta kodēšana (kodēšanas likumi tiek pielietoti visa teksta kodēšanā).

Kodēšanas konsekvences pārbaude (atkal ir jāpārbauda kodēšanas konsekvence). Secinājumu veikšana no kodētajiem datiem (pētnieki izdara secinājumus un prezentē jēgas rekonstrukcijas).

Atskaites rakstīšana (pētnieks kontrolē un apraksta savas analītiskās procedūras).

Kodēšana (tiek izdalītas, izkopētas un apkopotas visas atbilstošās teksta daļas).

Analīze (analizē to, kā teksts konstruē tā objektus un subjektus, kā šīs konstrukcijas mainās dažā­dos diskursīvos kontekstos un kādas ir to izmantošanas sekas, “interpretatīvo repertuāru”^).

Pārskata rakstīšana (ļauj pētniekam noteikt nesaskaņas un spriedzi, kas savukārt var novest pie jaunām atskārsmēm, kur pētnieks var būt spiests atgriezties pie datiem, lai novērstu rakstīšanas procesā radušās grūtības un problēmas).

Taksonomiskā analīze (pētnieks meklē plašākas kategorijas, kurām pieder attiecīgā joma).

Komponentu analīze (meklē kontrastus starp kultū­ras kategorijām un kultūras kategoriju atribūtus (kultūras komponentus) kultū­ras jomu ietvaros).

Tēmu analīze (kultūras tēmas ir atkārtojošies datu mode­ļi, kas tiek izmantoti saistībai starp jomām; tēmas ir apgalvojumi, kas atbilst daudzām situācijām, un tām ir liela vispārināšanas pakāpe).

Strukturālā analīze (galvenais ir stāsta stāstīšanas veids).

Mijiedarbības analīze (galvenais ir dialogs starp stāstītāju un klausītāju).

Izpildījuma analīze (paplašinot mijiedarbības analīzi, stāstu stāstīšana tiek uz­tverta kā dramatisks izpildījums, ietekmējot auditoriju ar valodu un žestiem; noderīga, lai atklātu, kā naratori grib, lai viņus pazīst, un kā viņi iesaista auditoriju savu identitāšu “veidošanā”).

Tēmu savienošana. (izveidotās tēmas tiek izrakstītas uz papīra, un pētnieks cenšas izprast saites starp šīm tēmām).

Analīzes turpināšana ar citiem gadījumiem (pētnieks vai nu izmanto pirmā gadījuma tē­mas, kas palīdz orientēties turpmākajā analīzē, vai sāk darbu ar otro interviju pilnīgi no sākuma). Atskaites rakstīšana (tēmu pārveidošana naratīvas atskaites formā; tēmas tiek skaidrotas, ilustrētas un niansētas; kopsavilkuma tabula tiek pamatota ar ci­tātiem no transkriptiem; nošķir intervējamā sacīto no pētnieka interpretācijas).

Datu lasīšanu, lai atsauktu atmiņā notikumus un pieredzi, ko tie atspoguļo. Kas tika darīts? Kas tika teikts? Kas patiesībā notika?

Datu atlasi – tiek nodalīti nesvarīgie faktori, līdzīgie faktori tiek grupēti, sarežģītas detaļas tiek apvienotas grupās un vienkāršotas.

Datu prezentāciju – atlasītie dati tiek prezentēti vienkārši uztveramā formā.

Datu interpretācija un secinājumu izdarīšana – tiek skaidrotas attiecības starp datiem un konstruēti praktiskie modeļi, kas atbilst pētāmajai situācijai.

interpretatīvu, naturālistisku pieeju.

Pēta lietas un parādības to

dabiskajā vidē, cenšoties apjēgt vai interpretēt cilvēku piešķirto jēgu šīm lietām un parādībām.

Ietver dažādu empīrisku materiālu (datu) pētīšanu un vākšanu – gadījumu pētījumu, personīgo pieredzi, introspekciju, dzīves stāstus, intervijas, vēsturiskus, interakcionālus un vizuālus tekstus, kas satur aprakstus par ikdienu, indivīdu dzīves problēmām

un jēgām.

Daudzās metodes var uzskatīt par bricolage un pašu pētnieku par bricoleur.

Bricoleur jēga franču sarunvalodā ir “kāds, kurš strādā ar savām rokām un

salīdzinājumā ar amatnieku izmanto visus viņam pieejamos līdzekļus. Viņš ir praktiķis, kurš viens padara visu darbu” (Weinstein, 1991).

Norāda uz procesiem un jēgām, kuru kvantitāte, daudzums, intensitāte vai biežums netiek stingri pētīts vai mērīts.

Kvalitatīvajā pētījumā sastopamies ar daudzveidīgām sociāli konstruē­tām holistiskām realitātēm, kuras jāskata kontekstā. Izpētes centrā ir pētāmā pa­rādība tās kopumā un veselumā, nevis atsevišķi mainīgie vai pazīmes.

Zinātniskais stiprums (raksturo zinātniskā pētījuma kva­litāti).

Patiesums (ticamība- kritērijs, kas norāda, kādā mērā kvalitatīvais pētījums patiesi atspoguļo pētāmo parādību vai procesu; ilgstoša uzturēšanās pētāmajā vidē).

Lietojamība (norāda, kādā mērā kvalitatīvā pētī­juma lietotājs var piemērot pētījuma rezultātus savam kontekstam; sīks pētījuma konteksta apraksts,

pētnieka dienasgrāmata).

Konsekventums (kritērijs, kas norāda uz kvalitatīvā pētījuma struktū­ras un rezultātu neapstrīda­mu loģiku un kvalitāti; pētnieka dienasgrāmata, pētnieku triangulācija).

Neitrālums (norā­da uz neitrālumu, kuru nosaka ārējā pārbaude un pamatotas datu vākšanas metodes; ārējā verifikācija, dokumentālas liecības, pamatoti datu vākšanas instrumenti).

Zinātniskā stipruma autentiskuma kritēriji.

Taisnīgums (kontekstualizēti pētījuma rezultāti, izsakās visi pētāmie; ilgstoša uzturēšanās pētāmajā vidē, triangulācijas tehnikas).

Ontoloģiskais autentiskums (pētījuma dalībnieki nonāk pie dziļākas izpratnes par pētāmo parādību un par savu viedokli par to; pētījuma dalībnieku sniegts vērtējums pētījuma rezultātiem).

Izglītojošais autentiskums (pētījuma dalībnieki dziļāk izprot viens otra viedokli par pētāmo parādību; pētījuma dalībnieku sniegts vērtējums par pētījuma rezultātiem).

Katalītiskais autentiskums (pētījuma rezultāti ir noderīgi un atbilstoši pētījuma dalībniekiem; triangulācijas tehnikas, pētījuma atskaites izplatīšana).

Taktiskais autentiskums (pētījuma procesi un prakse dod enerģiju pārmaiņām; dalībnieku pamudinājums uz darbību, pētījuma dalībnieku liecības, pētījuma sekas un turpinājums).

Triangulācija (izmanto pieejas, lai apskatītu pētījuma tēmu no dažādiem viedokļiem un radītu daudzvei­dīgu datu kopumu): datu avotu triangulācija; pētnieku triangulācija; metožu triangulācija).

Pozitīvisma zinātnes (fizika, ķīmija, ekonomika vai psiholoģija) bieži tiek uzskatītas par rietumu civilizācijas augstākajiem sasniegumiem un šo zinātņu praksē ir pieņemts, ka “patiesība” var

pacelties pāri attieksmei un personīgajiem aizspriedumiem.

Kvalitatīvo pētījumu uzskata par

uzbrukumu tradīcijai, kuras piekritēji bieži rod patvērumu “no vērtībām brīvā objektīvā zinātnē”(Carey, 1989).

Kvalitatīvais pētījums pamatā orientējas uz postmodernisma (konstrukcionismā) idejām, kuras pētījuma centrā izvirza kontekstu.

Kvalitatīvajā stratēģijā pētījuma struktūra nepārtraukti attīstās, vispārēja, grūti paredzēt tās turpmāko gaitu.

Kvalitatīvais pētījums ir saistīts ar tādām grūtībām kā lielu laika patēriņu, kā arī ar datu atlasi.

Problēmas var radīt pētījuma konsekvence un tas, ka procedūras nav standartizētas. Ar šo stratēģiju ir grūti pētīt lielas populācijas.

Kvalitatīvajā stratēģijā pētāmo, kuriem piemīt pētāmā pazīme vai pē­tāmā pieredze, izlase ir neliela un tā nav reprezentatīva.

Pētījuma dalībnieku atlase ir viens no neskaidrākajiem jautājumiem kvalitatīvā pētījuma sstratēģijas ietvaros.

metožu izmantošana vai triangulācija atspoguļo mēģinājumu nodrošināt dziļu pētāmās parādības izpratni.

Kvalitatīvās pētniecības metodes dod iespēju pētījumos atbildēt uz jautāju­miem – kāpēc? kas? kādi? kā? – attiecībā uz cilvēka darbību, ļauj palielināt pētnie­ka izpratni par parādību būtību, nozīmi, bet par kvalitatīvās pētniecības galamērķi būtu jāuzskata zināšanu paplašināšana, pastāvošo teoriju pārskatīšana, attīstīšana vai modificēšana.

Līdz ar to var secināt, ka zinātnē ar vienlīdzīgiem panākumiem var realizēt divu atšķirīgu stratēģiju – kvalitatīvo un kvantitatīvo – pētījumus. Kvalitatīvā pētnie­cība spēj nodrošināt parādību un cilvēciskās būtības izziņu, ko nevar izmērīt vai reducēt kvantitatīvā veidā.