Latviešu valodā runājošo Daugavpils Universitātes mācībspēku kaunīgā pašapziņa liek iedomāties, ka nu tik bariem brauks uz Daugavpili svešās valodās runājoši mācībspēki no visām pasaules malām, kā rezultātā mēs sākam justies… vēl neērtāk, proti, ak, jūs, mežoņi, neprotat runāt svešās valodās. Ārzemnieks pie mums ir viss, mēs Daugavpilī, paši nekas- vienalga no kurienes vien studenti brauktu- vai no tālās Rīgas- vai vietējās Latgales.
Angliski runājošs muļķis arī ir muļķis
Bet doktorantūras studentiem sirds strauji pukst. Kāda profesore tik atgādina: “Rīt sasniegsim apsolīto mērķi. Priekšā stāv varoņa darbi, sveša, nepazīta pasaule. Jā… un mēs pārnāksim lieli un gudri. Mācies tik, cik nu varat svešā mēlē! Tad doktorantūrā var tālu tikt uz priekšu! Tik sākumā jāmāk angliski svešu domas ar atsaucēm uzrakstīt, tad vēlāk varēs braukt maldīties pa tālām konferencēm, kur pat mājas esot augstākas – labi vajag atmest galvu, lai varētu saredzēt jumtu – Pētera baznīcas tornis nestāv ne blakus. Mēs sakām: „Ir gan tās tālās zemes varenas… Ne tā kā šeit, Daugavpilī”.
Aizvien biežāk Daugavpilī dzirdam sakām: „Lasi un raksti tik angļu valodā!” Cilvēki, kas angļu valodā protot rakstīt, un drusciņ arī mēli angliski laizīt, doktorantūrā vareni tiekot uz priekšu. Angļu valoda esot ļoti laba, lai savā starpā varētu sarunāties tā, ka parastie maģistri to pat nesaprastu. Un tādēļ to derot mācīties.
Tad nu cenšamies buldurēt censoņiem līdzi, jo svešā mēlē runājošu nevienā Eiropas universitātē neviens viņu nevarēs iebāzt maisā. Sanāk tā it kā angļu valoda (līdzīgi kā pirms kāda laika bija ar krievu valodu) būtu tā apsolītā zeme… Kad tā sasniegta, tad netrūkst vairs nenieka. Tagad mūs aicina uz šo apsolīto zemi.
„Vai latviski neproti?”. Kāda krievu tautības doktorantūras studente nicinoši parausta plecus: „Ko mums latviešu valoda šeit var līdzēt?! Es taču angliski runāju labāk nekā latviešu valodā!”
Kamēr es Daugavpils Universitātes profesorei aizrādu par viņas nepiedodamajām latviešu valodas kļūdām, kur viņas prezentācijas ir pārpilnas ar rupjām kļūdām, viņa apvainojas un riņķī apkārt neveikli runādama, mēģina mani, 6 latviešu valodas mācību grāmatu autoru, „iebāzt mani maisā” un pārliecināt par savu taisnību.
Atbildu, ka nesaprotu viņas domu gājienu, tas ir, kļūdainajā uzdevuma formulējumā nespēju saprast, ko no manis prasa. Viņa apvainojas vēl vairāk. Pieklājības pēc lekcijas atvainojos par radušos „pārpratumu”.
Kamēr mēs, latvieši, šādiem kārklu vāciešiem atvainosimies, mēs griežam paši savā miesā, ja neaizstāvēsim savas tiesības uz savu nacionālo valodu.
Uz Daugavpils universitātes pleciem no augšas draud uzgulties smags lietuvēns, proti, „neatpalikt” no Rīgas, un no apakšas iztapīgie un kautrīgie latvieši, kuri iespiežas mūsu rindās, pārvēršam latviešu valodu tik sarežģītos vārdos, ka kļūstam par nesaprotamas valodas kulstītājiem- ne īsti latviešu, ne angļu valoda, jo pēc zinātnes likumiem latviešu valodā vien nevarot kļūt par zinātnieku.
Neviens mums nedos ne grādus, ne titulus par to, ka zinības apgūstam tikai latviski, bet svešā mēlē dos tūlīt.
Mans tēvs savā laikā disertāciju aizstāvēja krievu valodā- tajā toreiz bija apsolīts viss. Kā tad mans tēvs tika pie tiem lielajiem tituliem? Tikai caur to, ka prata pareizi locīt mēli! Nu tagad zina citus mācīt. Ko šis gan tagad citu teiks: kādos vilkos esi iegājis, tādos jākauc!
Ko gan latviešu valodā varot izlasīt par klasiķiem? Tos labāk lasīt svešvalodā. Tikai tādi, kas nespēj pacelties līdz īstai izglītībai, paliek atpakaļ latviešos… Bet ko tādiem klasiķi? Beigās sanāk, ka vienīgi svešvalodai ir priekšrocība saprast klasiķus.
Ja jau mācībspēki ir tik gudri, tad prezentācijas un citus izdales materiālus lai tulko latviski- mēs taču neesam svešvalodas fakultātes studenti.
Latvietis tādēļ, ka zinātnisko izglītību smēlies svešvalodā, vairs nevar būt par latvieti? Neviens vācietis nepaliek par francūzi vai angli tikai tādēļ vien, ka mācījies kādu zinātni krieviski vai franciski.
Un kas mūs, latviešus visvairāk nicina, tie nav angļi un citi ārzemnieki, kas saprot cienīt citas tautas vērtības. Mūs nicina tie paši kaunīgie latvieši, ieslēpušies ārzemnieku ādā.
Un ne tikai – arī kaunīgie leiši, poļi u.c. „Skaties, ko viņš dabūjis!” Bet kur viņš to visu varēja ņemt?!, – tā skaudīgie latvieši, bet ķildīgie: „Par to mums ir „jāpateicas” zinātnes vīriem, ka izglītībā ienesuši politiku, prasiet nu viņiem padomu! Viņus pavisam no izglītības un zinātnes aprindām vajadzēja izstumt laukā! Labuma te nebūs, kamēr netiks izskaloti laukā visi saimniecības un zinātnes pārstāvji ar savu politiku!”.
Mātes pamāca bērnus: „Brauc vien uz ārzemēm!” Jaunajiem tas kā gaisa pilis, jo par tālām zemēm viņi tik daudz skolā ir mācījušies un bija dzirdējuši stāstām brīnuma lietas.
Un arī darbu var atrast labāku – pie jaunā saimnieka visi brunči būs pašā laikā. No tā vien mums sirds sāk līksmāk pukstēt, ka gribas nokrist ceļos un noliekt galvu jaunās dzimtenes priekšā. Vajadzētu tik redzēt, kas tur, tālajās zemēs, ir par dzīvi! Tur esot pat tādas skolas, kur sveša mēle piecās dienās par kungu pataisa.
Tikai tad, kad mēs, latvieši, paši izteiksim savas domas, rakstīsim tādus rakstus, paši aizstāvēsim savu valodu, tikai tad citas tautas mūs pratīs cienīt un novērtēt. Vajadzētu sākt ar savu etnisko valodu. Šeit latvieši varētu demonstrēt lielisku piemēru latviešu valodas lietošanā, uzturēšanā un saglabāšanā. Bet, ja neviens nekustēsim, tad tas tā paliks mūžīgi un latvieši pie savām tiesībām netiks!
„Esi mierīgs un klausi gudrākus!”, – dēlu mierina kāda latviešu māmuļa. „Vai tad mēs slikti dzīvojam, vai mums ēdamā nav?… Tāpat dzīvojam… Mums, paldies dievam, sava maizīte ir!”. Dēls dziļdomīgi nolūkojas uz savu šķīvi. „Bet, ja visi tā domās, kas tad rūpēsies par tautas lietu? Taisni mātēm ir liela loma!
Viņām vajag būt īstām latvietēm un gādāt, lai arī bērni un mazbērni uzaug par latviešiem. Tas ir nepareizi, ka mēs nevietā pļurkšķam svešā mēlē. Lai ārzemnieki redz, ka latvieši nav prasta bauru tauta. Ja mums, latviešiem, pašiem būs savi mācīti vīri un savas smalkas dāmas, tad it visi sajutīs pret mums cienību!
„Es esmu latvietis, īsts latvietis savā dzīvē un būšanā. Es esmu latvietis bez kādas izrādīšanās, bez kumeļa trakuma. Un tādēļ es negribu nekādu ķildu ar mūsu kungiem, naudas devējiem un līdziedzīvotājiem. Miers baro, nemiers posta! Un es negribu, kas ir pret Dieva iestādītu kārtību un viņa kalpiem.
Un, tā kā pie jūsu biedrošanās nav klāt nevienas angliski runājošas autoritātes, tas man liek izvairīties no jūsu atbalstīšanas”, – iebilst kāds piesardzīgais latvietis.
Kādēļ lai mēs ierobežotu latviešu valodu uz citas valodas rēķina? Vai tur būtu par ko brīnīties, ka latviski runājam visās nozarēs un jomās? Tad jau varam arī brīnīties par ozolu, ka tam ir ozola lapas, par lakstīgalu, ka tai lakstīgalas dziesmas un ne papagaiļa…
„Ja jūs būtu ārzemnieks un nesaprastu latviski, tad es ar jums labprāt runātu angliski.” Tas nav prātīgi, ka mums pašiem nav savu mācītu spēku un mēs tik lielā mērā esam atkarīgi no caunu kažokos ģērbtajiem un augstās galošās apautajiem ārzemniekiem. Neviens pravietis netiek godāts savā tēvijā…”
Visi mūsu lielie vīri ir ārzemnieki. Vajag pilsētas teātrim aktieru, tos paraksta no ārzemēm, vajag muzikantus – no ārzemēm! Inženieri un direktori ir ārzemnieki, preses vīri un pilsētas vadītāji – no ārzemēm.
Pēc A. Deglava romāna “Rīga” motīviem. Raksta autors vēlas precizēt, ka rakstam ir tikai publicistiska rakstura ievirze.
