Nabagu samts
Sallija Benfelde
Es nemīlu skolu. Man nav nekādu iemeslu to nemīlēt – vienpadsmit skolas gados nesatiku nevienu skolotāju, kas savas personīgās dzīves problēmas būtu izgāzis klasē pār skolēnu galvām.
Mācības padevās viegli un pazemojumus un pāridarījumus no klasesbiedriem nepiedzīvoju, lai gan pamatskolā mūsu klasei bija negantnieku slava. Šodien gudri psihologi droši vien sacītu, ka mūsu klasē ir traki dzīvelīgs radošais gars un ka palaidnības drīzāk liecina par vajadzību sevi apliecināt.
Ar nu jau pusmūža cilvēka acīm raugoties uz tā laika palaidnībām, es varētu piekrist, ka ļaunprātības mūsu ēverģēlībās nebija. Protams, īssavienojums fizikas kabineta elektrības kontaktā, lai nebūtu jāraksta kontroldarbs, nebija nekas pārlieku orģināls, drīzāk varētu teikt, ka pārbaudījām teoriju praksē un bijām apmierināti, ka teorija nemelo.
Uz bīstamas robežas balansēja klases zēnu interese un ķerstīšanās gar kādu no klases biedrenēm, bet šķiet, ka hormoni toreiz bija sākuši savu uzvaras skrējienu ne tikai puišu, bet arī ar uzmanību apveltītās meitenes asinīs, tādēļ mēs, pārējās klases meitenes, pat necentāmies iejaukties.
Tiesa gan, kad klasē parādījās puisis otrgadnieks, kas savas simpātijas pret meitenēm pauda sensenajā veidā – ar grāmatu sitot pa galvu, un kad viena no meitenēm viņam rādījās kļuvusi īpaši simpātiska, mēs puisi sodījām. Sametām kopā visas savas kapeikas, cik nu mums to vispār bija, un aizjozām uz netālo aptieku pēc lētajām smaržām. Toreiz par kapeikām piecām bija nopērkama šķebīgi salda neļķu smarža, šķiet, to tā arī sauca: Sarkanā neļķe. Katrai no mums tika pa vienam flakonam, un mēs bijām divdesmit meitenes. Pēc zvana, kad visi jau bija apsēdušies solos, pietrūkāmies kājās, metāmies pie puiša un visu saldo neļķi izlējām uz viņa galvas. Donžuāna žakete un krekls bija cauri slapji, skola vēl vairākas dienas neciešami oda pēc neļķēm, bet puisis nekad vairs nemēģināja paust savas simpātijas, bliežot pa galvu.
Lai kā, cenšoties kaut ko atcerēties par skolu, izdevās atrast pārgājienus pretī zelta rudenim, ekskursijas uz rakstnieku dzimtas mājām, Jautro un asprātīgo kluba izdarības vidusskolā un pat savu rozā truša kažociņu un baltu, pūkainu, vecāsmammas adītu truša vilnas cepurīti pirmajā klasē, kuru skolas biedri sākumā apbrīnot apbrīnoja. Jā, un arī smieklīgu pantiņu, ko ,šķiet, otrajā klasē uzrakstīja mana klases biedrene, kad mums bija jāuzraksta kaut kas skaists un ar atskaņām par ziemu: „Balts sniedziņš snieg uz skujiņām, un zaķīt’s lec uz nūjiņām”.
Bet drošības un mīlestības sajūtu neatradu. Jo vienmēr, dzirdot vārdu „skola”, atcerējos savu pirmo skolas dienu, kas vēl tagad, pēc gandrīz pusgadsimta, man atgādina vienīgi par izmisumu un to, ko kopš tiem laikiem dēvēju par vientulības garšu.
Biju ilgi slimojusi, pirmo pusgadu mācījos mājās un tad, pēc Jaunā gada es beidzot varēju iet uz skolu! Satikt citus bērnus, sarunāties ar viņiem. Draudzēties ar viņiem! Protams, arī klases biedriem es biju eksotiska parādība un jau pirmajā starpbrīdī ap mani aplipa vai visas klases meitenes.
Toreiz kārtība starpbrīžos bija ļoti stingra un noteikta: nelielā pirmā stāva zālē visiem bija jāstaigā pa pāriem, bet vecāko klašu meitenes, dežurantes, uzmanīja, lai viss notiek kā nākas. Tos, kuri nogrēkojās un rimti nestaigāja pa apli, dežurantes izvilka zāles vidū un viņiem tur bija jāstāv visu starpbrīdi, lai visi varētu viņus labi aplūkot un, klusi ķiķinot, izteikt dažādas piezīmes.
Skaļo un kustīgo meiteņu „ķekaru” dežurantes pamanīja uzreiz, ašā solī devās pie mums, un klases meitenes, labi zinot, kas tagad notiks, pazuda kā vēja pūstas. Paliku es. Atrastais grēkāzis. Tā nu mani izvilka apļa vidū, kur stāvēju, cenšoties neraudāt, nesaprotot, ko tik sliktu esmu izdarījusi.
Izmisums, bailes un neizstāstāma svešuma un atstumtības sajūta mani nogremdēja, vairs neko nesapratu un nejutu – ne to, kā tās pašas klases biedrenes, kas vēl pirms mirkļa bija spiedušās man pie sāna un čukstējušas: „Draudzēsimies!”, tagad ķiķina un priecājas par to, kas noticis. Noskanēja zvans, bet es pat nespēju pakustēties un ja kāda no dežurantēm mani nebūtu viegli pagrūdusi un nebūtu teikusi: „Skrien uz klasi! Nokavēsi stundu!”, es droši vien tā arī būtu nostāvējusi atlikušo dienas daļu.
Daudz vēlāk, citā pilsētā un jau citos laikos, skolā sāka iet mans dēls. Skola skaitījās laba, pirmā klases audzinātāja šķita gaišs cilvēks, bet pamazām saskāros ar pavisam citām lietām, varētu teikt, jaunumiem, kurus laikam jau nesa līdz politiskais un sociālais laiks, kas tobrīd mainījās.
Klases audzinātāja lūdza bērniem vilkt mugurā ne pārāk labas jakas vai mētelīšus, nemainīt apavus, jo skolas garderobē zog. Nauda vēl nebija kļuvusi par visa sākumu un galu, jo tās vēl nevienam tā īsti nebija. Bet drīz kļuva arī skaidrs, ka vismaz daži vienīgās, pareizās partijas komitejas darbinieki pārcēlušies uz tā sauktajām izglītības nodaļām un viņu bērnu vai mazbērnu izklaides skolā ir svēta un neaizskarama lieta, pat, ja kādu ietriec stiklos un partijnieku mantinieki jau sestajā klasē pīpē un dzer uz nebēdu. Dēls mācījās sevi aizstāvēt, gāja uz teikvando nodarbībām. Reiz viņš pārnāca no skolas un teica, ka atvairījis skolā pazīstamākā „mantinieka” uzbrukumu un viegli aizlidinājis to pa gaisu.
Vakarā zvanīja klases audzinātāja un eksaltētā balsī man sāka stāstīt, ka dēls nodarījis pāri nabaga klases biedram…Atbildēju, ka skolai varbūt vissvarīgākā ir nabaga dauzoņas un žūpas vecmāmiņa no izglītības nodaļas, bet man mana dēla dzīvība un veselība šķiet vairāk aizstāvama un arī turpmāk mans dēls sevi aizstāvēs – galu galā skola nav „mantinieku” medību dārzs, kurā nodarboties ar bērnu medīšanu.
Kopš tās dienas „mantinieks” vairs pat neskatījās uz dēla pusi, bet skolotāja vairs ne reizi nemēģināja mani pārliecināt, ka tiesības un pienākumi katram savi un ka ”mantinieki” drīkst to, par ko parasti mirstīgie pat domāt nedrīkst.
Patiesībā ar tādu liekulību skolā nekad vēl nebiju saskārusies, jo padomju laikos manas rajona skolas skolotāji, protams, nestāstīja daudzas lietas vai pat klāstīja varai vajadzīgo vēsturi, bet rajona valdošās elites bērni tomēr nevarēja atļauties izmantot izklaidēm savus skolas biedrus. Jā, vidusskolā viņi bija sapulcēti lielāko tiesu vienā klasē, meitenes ballēs varēja lepoties ar kleitiņām no deficīta auduma un ar čehu ražojuma kurpītēm, bet viņu izturēšanās neliecināja par to, ka viņi ir pārliecināti, ka pieder īpašai kastai.
Tomēr vairāk par šo klanīšanos priekšniecībai un liekulību, mani mulsināja mācību programmas un mācīšanas metodika. Manos skolas laikos katrs, kas tiešām gribēja kaut ko saprast un uzzināt, to varēja izdarīt. Skolotājiem bija gan laiks, gan vēlme skaidrot savu priekšmetu, bet dēla skolas gados aizvien biežāk dzirdēju, ka skolēnu vecākiem tiek ieteikts meklēt privātskolotāju.
Savulaik mūs pamatlietas mācīja ilgi un pacietīgi, līdz tās kļuva par labi zināmām un saprotamām, bet jaunajos laikos acīmredzot tika uzskatīts, ka programmai jāskrien cauri sprinta cienīgā solī, jo gan jau sapratīs, bet ja nespratīs, lai meklē privātskolotāju. Un tajā pašā laikā programmās parādījās pretenzijas uz kaut kādām ļoti modernām un ļoti gudrām zināšanām. Tā reiz sastapos ar „kongruentu malu trīsstūri” un ilgi lauzīju galvu, ko tas varētu nozīmēt. Savulaik, apgūstot augstākās matemātikas pamatus, kaut ko tādu nebiju dzirdējusi. Ilgi tincinot dēlu, beidzot sapratu, ka tas ir tikai vienādmalu trīsstūris – protams, tik vienkārši vārdi skolā vairs netika lietoti. Bērniem neatkarīgā valstī ir jābūt ļoti gudriem, tas nu bija skaidrs, bet tērēt laiku vienkāršām lietām, acīmredzot, nav vērts.
Dažādu augsto gudrību uzskaitījumu varētu turpināt, bet stāsts jau ir par ko citu.
Virsrakstā pieminēju samtu, kas vienmēr ir uzskatīts par greznu, dārgu un īpašu piederību apliecinošu audumu. Arī nabagiem vienmēr ir bijis savs samts, kuru pirmajā mirklī var neatšķirt no dārgā auduma.. Nabago samts ir plīšs. Izskatās, ka padomju laikos izglītības sistēma bija iecerēta kā samts nabagiem – patiesībā tam vajadzēja būt plīšam, bet tas bija kļuvis par samtu. Šodien ir otrādi: mums saka, ka esam tikuši pie samta, bet patiesībā tas ir tikai plīšs. Nabagu samts.
Saldus pamatskola: no 1962. līdz 1970. gadam
Saldus vidusskola: no 1970. līdz 1973. gadam
