Lieliskais padomju laika pedagogs, humānās pedagoģijas koncepcijas autors Šalva Amonašvilli, reiz kādā lekcijā uzdeva jautājumu pedagogiem:
“Iedomājieties situāciju, jūs vadāt mācību stundu ceturtajā klasē, stundas vidū atveras durvis un pa tām ienāk skolnieks, kurš 20 minūtes nokavējis. Kāda būs jūsu rīcība šajā situācijā?”
Skolotāji sāka piedāvāt visdažādākos savus variantus: “Izej, lūdzu no klases”, “Dod man savu dienasgrāmatu”, “Sēdies solā, parunāsim pēc stundām”… Taču atbildes Šalvu Aleksandroviču neapmierināja.
Viņš teica: “Kad bērns ienāca klasē, es no sirds viņam teiktu “Sveiks, mans bērns, lūdzu nāc klasē un sēdies, mēs nevarējām sākt bez tevis stundu, mēs tevi ļoti gaidījām.” Tā ir beznosacījumu mīlestība un to nevar imitēt. Ja viņš arī nākamajā dienā nokavēs, es ar vēl lielāku mīlestību viņam teikšu: “Sveiks, mans mīļais bērns, es tevi tik ļoti gaidīju, ātrāk apsēdies. Mēs bez tevis nevarējām sākt stundu”. Un, ziniet, ja jūs tā izdarīsiet trīs, četras, piecas reizes, bērns pārstās kavēt. Tāpec, ka viņš reaģē tikai uz tīru mīlestības impulsu. Un, ja viņš jūt, ka viņu kaut kur mīl, viņs vairs nekavēs. Tā ir bērna psiholoģija: ja viņš jūt, ka viņu kaut kur mīl, viņš tur vairs nekavēs. Tā ir bērna psiholoģija: ja viņš jūt, ka viņu kaut kur mīl bez nosacījumiem, silda un viņš tur ir vērtīgs, viņš nekad vairs nekavēs.”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis
