Par mācīšanos un uzvedību

Šis materiāls daļēji tapis, balstoties uz nelielu semināra materiālu daudzumu, kurus esmu izmantojis vadot seminārus Dānijas pedagogiem, skolēniem un studentiem. Man patīk vienkāršā, visiem draudzīgā Dānijas izglītība sistēma. Tur necīnās.

Ja kādam vai vairākiem skolēniem rodas mācīšanās grūtības, skolotāju istabā netiek organizētas „darba grupas” , kas nodarbojas ar nemitīgas problēmas ilūzijas uzturēšanu, tas ir, nemitīgu problēmu uzskaitīšanu, atkārtošanu, atgādināšanu utt. Latvijas izglītības sistēmas gadījumā, šķiet, runāt par problēmām – tas ir ļoti „nopietni” un „kompetenti”. Šeit man prātā nāk kāda indiāņu gudrība, kas vēsta: "Ja tu atklāj, ka jāj uz beigta zirga, kāp nost." Taču mēs šādā situācijā izvēlamies novecojošas stratēģijas, proti:

mēs iegādājamies pātagu, rūpējamies par stingāku jāšanas disciplīnu; mainām jātnieku un mācāmies jaunas jāšanas metodes; semināros lektoriem uzstājīgi prasām, kā motivēt jāt uz beigta zirga; mēs nemitīgi atkārtojam, ka šādi jāt mums ir mācīts vienmēr, šādi savā laikā mēs visi jājām; mēs izveidojam darba grupu, lai analizētu zirgu, runātu ar beigtā zirga vecākiem, sociālajiem darbiniekiem un psihologiem; mēs braucam komandējumos uz citām jāšanas skolām, lai analizētu, kā tur jāj ar beigtiem zirgiem; mēs izveidojam īpašo uzdevumu ministriju, lai beigto zirgu atdzīvinātu; mēs organizējam pēcstundas, pulciņus un konsultācijas, atstājam uz otru gadu, organizējam tālākizglītības kursus, kur varētu labāk apgūt jāšanas prasmes ar beigtu zirgu; mēs mainām kritērijus, kas nosaka, vai zirgs ir beigts; mēs izveidojam darba kvantitātes un kvalitātes grupu, lai atrastu pielietojumu beigtiem zirgiem; mēs paaugstinām beigtu zirgu jāšanas prasības un standartus; mēs salīdzinām dažādus beigtus zirgus; mēs meklējam jaunus motivēšanas paņēmienus jāšanā uz beigta zirga; mēs paziņojam, ka neviens zirgs nevar būt tik beigts, ka ar to vairs nevarētu jāt; mēs tērējam papildu enerģiju un piešķiram papildu līdzekļus zirga jaudas palielināšanai; mēs veicam pētījumus, lai pārliecinātos, kā darbojas citi motivēšanas paņēmieni jāšanai uz beigta zirga; mēs pieprasām no citiem nemitīgi domāt par to, kā likt beigtiem zirgiem skriet ātrāk un panākt, lai katra beigtais zirgs būtu labāks par cita beigto zirgu.

Dānijas skolās lielākoties esmu vadījis seminārus tieši tām skolēnu, studentu un pedagogu grupām, kurām ir mācīšanās grūtības. Un organizācija arī ir bezgala vienkārša: no vienas skolas visām ģimnāzijas klasēm piesakās skolēni un skolotāji, kuri savu mācīšanos grib padarīt efektīvāku. Tos apvieno vienā klasē. Skolēni sēž vienā skolā ar skolēniem. Kamēr citi mācās tradicionālos mācību priekšmetus, šī klase visas dienas garumā mācās mācīties. Organizācija ir ērta: ne stundas „jābīda”, ne ilgāk jāuzturas skolā, tikai jāatrod papildu telpa. Latvijas skolās šādas mācīšanās klases vēl nav organizētas.

Ko mācās mācīšanās klasēs? Baiļu nepatiku pārvarēšanu pret pārbaudes darbiem un mācībām kopumā, atbrīvošanos no vecmodīgas mācīšanās paņēmieniem, iepazīšanos ar mācību materiāliem, efektīvus paņēmienus, kā iepazīties ar mācību un papildu literatūru, pārlapošanu, uzmetumu veidošanu, mērķu izvirzīšanu, atbilžu veidošanas paņēmienus, pārskatīšanu, caurskatīšanu, izskatīšanu, atkārtošanu, konspektēšanu, piezīmju veidošanu domu kartēs, tēžu un kopsavilkumu veidošanu.

Lielu vērību šajās mācīšanās stundās esmu pievērsis tam, kā pareizi iemācīties atsaukt atmiņā informāciju gan mācību stundas laikā, gan pēc stundām, kā arī eksāmenu laikā u.tml. Atcerēšanās paņēmienus, izmatojot asociācijas, iztēli, maņu orgānus, ritmu, kustības, pārspīlējumus, krāsas, pozitīvas domas, pievilcību, smieklus, simbolus, skaitļus, secības modeļus, atslēgas vārdus, balsta attēlus un tml. Kā arī domu kartes veidošanas paņēmienus un ātrlasīšanas tehnikas.

Par nemotivēto skolēnu

Iedomāsimies, kāds skolēns, kurš ir entuziasma, apņēmības un labu nodomu pārpilns, nolēmis cītīgi mācīties no sešiem vakarā līdz pusnaktij. Attiecīgajā laikā viņš iekārtojas pie rakstāmgalda un rūpīgi sagatavojas  mācību darbam. Kad beidzot var sākt, viņš atceras, ka draugos nav paspējis atbildēt uz dažām vēstulēm. Viņš nospriež – ja jau taisās mācīties, tad jau labāk laicīgi atbrīvoties no visiem šāda veida sīkumiem un tad var pa īstam ķerties pie darba.

Censonis atstāj savu darbavietu un, izskatot vēstules, nospriež, ka vēstulēs ir daudz vairāk interesantu lietu, nekā sākotnēji licies. Sērfojot pa draugiem, viņš pamana arī izklaides sadaļu. Šajā brīdī rodas doma par pirmo pārtraukumu, lai 20.30 noskatītos Panorāmu. Viņš aplūko programmu, un — protams – pirms Panorāmas ir vēl viens interesants raidījums. Šai brīdī mūsu censonis nospriež: „Nu labi, man bija smaga diena, turklāt raidījums sāksies jau drīz. Man jebkurā gadījumā vajag atpūsties, jo tas patiesi palīdzēs labāk mācībās…” Pie rakstāmgalda viņš atgriežas krietni vēlāk, jo arī nākamais raidījums izrādījies interesantāks, nekā sākotnēji licies.

Viņš joprojām rosās ap galdu un, sevi iedrošinot, ar pirkstiem bungo pa biezās grāmatas vāku, kamēr atceras, ka jāpiezvana un jāaizsūta īsziņa diviem klasesbiedriem, lai par to vairs vēlāk nebūtu jādomā. Un tad gan nopietni ķersies pie darba.

Nav šaubu, ka telefonsaruna un īsziņu sūtīšana ir daudz aizraujošāka un prasa daudz vairāk laika, nekā bija plānots, tomēr galu galā centīgais ģimnāzists atkal atgriežas pie rakstāmgalda.

Tik tālu nu ticis, viņš tiešām apsēžas un, izrādot patiesu apņēmību, atver grāmatu, sāk lasīt tradicionāli pirmo lapaspusi, kad pēkšņi sajūt pirmās izsalkuma pazīmes. Viņš saprot – jo ilgāk gaidīs, jo vairāk traucēs koncentrēties mācībām. Vieglās uzkodas pārvēršas pamatīgās vakariņās.

Viņš atgriežas pie rakstāmgalda, vēlreiz pārlasa dažus teikumus pirmās lappuses sākumā un aptver, ka vēders ir pārāk smags, un līdz ar to mācas virsū miegs. Tad jau labāk noskatīties to otru interesanto pusstundas raidījumu, kas drīz sāksies, tad jau viss apēstais būs sagremots un tas dos jaunus spēkus mācībām. Domāts – darīts.

Pusnaktī mēs viņu atrodam aizmigušu pie televizora. Pēc pamošanās pilnīgi pašsaprotami censo­nim liksies, ka nav bijis nemaz tik slikti. Galu galā viņš nedaudz atpūtās, paēda, pasērfoja pa internetu, noskatījās vairākus interesantus raidījumus, izpildīja pienākumu pret draugiem, un tā­dējādi viņš atbrīvojās no pilnīgi visiem šķēršļiem tādā mērā, lai rīt plkst. 18.00 uzsāktu produktīvu mācīšanos.

Mūsdienās mēs pirmajai (pat nejauši uzietai) informācijai piešķiram pārāk svarīgu nozīmi. Rezultātā skolēns vai students iestieg tādā kā nepārredzamā purvā. Informācijas daudzums vairojas arvien satriecošākā ātrumā, un cilvēka spējai ar visu to tikt galā, nav tik vienkārši. Tāpēc iemācīsimies jaunus paņēmienus, kā apstrādāt apgūto informāciju, kā izmantot mūsu dabiskās spējas mācīties, domāt, atminēties, radīt un rast risinājumus.

Uz eksāmeniem balstīta izglītības sistēma kā faktors, kas atņem vēlmi efektīvi mācīties

Nepatiku un bailes rada uz eksāmeniem balstīta izglītības sistēma. Šāda eksāmenu sistēma līdzinās birokrātijai. Birokrātija ir sava veida kolektīva nespēja otram uzticēties bez papīra. Un tāpēc šo tukšumu aizpildām ar dažādu instrukciju, normatīvo aktu, atzīmju pielūgšanu.

Mēs skolēniem nereti sakām, ka mācības ir grūta, pacietīga cīņa. Varbūt tā liekas tikai mums, skolotājiem, kas savā laikā mācījās šādā veidā?

Tas, ka, nopietnajās mācību grāmatās nereti ir smaga un neinteresanta lasāmviela, vien jau at­ņem mācībās drosmi, brīvības un viegluma izjūtu. Visnomācošākais ir tas, ka, neraugoties uz mūsu ieteikumiem un rūpēm par katru cenu pārvarēt mācīšanās grūtības, ieteikumiem, ka šādas grāmatas nozīmē īstu, nopietnu darbu, pat viscentīgākajā gadījumā nespēs garantēt izdošanos. Skolēni un studenti to instinktīvi jūt. Viņi spiesti kāpt uz beigtā zirga, zinot, ka nespēs grāmatas kārtīgi izlasīt, izkonspektēt un at­cerēties.

Un tas, kas, ka beigu beigās vēl gaidāma atzīme, bieži vien ir viens no papildu traucēkļiem. Ir gadījumi, kad skolēns nespēj uzrakstīt ne vārda, par spīti tam, ka ir cītīgi mācījies. Pat izjūt ga­rīgu aizturi, kuras dēļ pilnībā aizmirst visu mācīto tēmu.

Sanāk tā, ka, ja skolēns tomēr cenšas mācīties, bet nesanāk, tad pats sev ir pierādījis, ka „ir dumjš”, „nav spējīgs”, „sliktāks par citiem” u.tml. vai saņem kādu citu tobrīd populāru negatīvu apzīmējumu. Patiesībā „nesekmības” cēlonis ir nevis viņa paša nemācīšanās, bet gan sistēma, kas pārbauda viņa zināšanas. Bet ja viņš nemācās tīšām, tad ir pavisam cita situācija – viņš nekavējoties paziņo (to brīnišķīgi skolēnu vietā dara paši pedagogi!), ka nemācījās, jo nekad nav interesējis šis priekšmets. „Negribu un viss!”.

Tajā brīdī klasesbiedri viņu sāk patiesi cienīt, jo viņš uzdrīkstējās vērsties pret situāciju, kas nospiež arī pārējos. Ar to nereti izskaidrojam, kāpēc tieši šādi skolēni kļūst par līderiem.

Par vecmodīgajiem paņēmieniem

Šī pieeja atspoguļojas ne tikai tradicionālajos mācīšanās uzskatos un paņēmienos, ko, labu vēlot, iemāca skolas, bet arī izdotās mācību grāmatās. Šo paņēmienu pamatnostādne ir „pēctecība”, tas ir, veikt soli pa soli. Bez skolotāja ziņas spert soli nav vēlams, jo tikai skolotājs zina nākamo soli. Šāda pieeja rosina mācībās meklēt to, ko vajag skolotājam, nevis skolēnam. Un vēl pamatprincips – lai pilnībā izprastu attiecīgo vielu, tad no­teikti jāizlasa viss iespējamais no sākuma līdz beigām un vismaz trīs reizes. Šāda mācīšanās metode ir visai stīva, uz skolēnu neorientējoša. Patiesībā šāds mācīšanās veids ir standartpaņēmiens, ko var izmantot jebkurš, kurš vien māk lasīt. Un viņam nav jābūt arī diplomētam pedagogam.

Jaunas izglītības formas pieprasa mainīt mācību procesa virzību. Tā vietā, lai skolēnam mācītu faktus par citām būtnēm, parādībām un lietām, vispirms ļausim viņam izzināt pašam par sevi. Un tas ir daudz interesantāk, jo, manuprāt, interesantākās un visnoderīgākās zināšanas ir par sevi. Ja mēs mācāmies par kaut ko citu, nezinādami sevi, mēs rīkojamies pret Dabas likumiem, tas ir mācāmies nebūt pašam. Kad iebilstam, ka mūsdienu skolēnam ir pieejamas dažādas rokasgrāmatas, materiāli ar ieteikumiem, interneta avoti, – sak, lai mācās, ko vēlas, tomēr, kad nonākam pie viskomplicētākā, vissarežģītākā un vissvarīgākā, tas ir, mums pašiem, praktisku palīdzību saņemam ne visai bieži.

Vingrinājums „Grāmatveikalā”

Pirms sākam skolēniem izklāstīt jauno vielu, aicināsim uz aktīvo mācīšanos, tas ir, vispirms mācīsim viņiem pārlapot jeb izšķirstīt visus iedotos vai paša atrastos materiālus, grāmatas, žurnālus, pierakstus, kurus grasāmies studēt. Pārlaposim gluži tāpat, kā grāmatnīcā, grasoties nopirkt kaut ko dārgāku. Citiem vārdiem sakot, pa­virši un samērā ātri pāršķirsim lapas, lai iegūtu vispārēju priekšstatu par grāmatu, tās izkārtojumu un struktūru, tās sarežģītību, tekstu ilustrējošo grafiku un attēlu īpatsvaru, kā arī pievēršot uzmanību rezultātu apkopoju­mam, kopsavilkumam un secinājumiem.

Geštaltpsihologi ir secinājuši, ka cilvēka smadzenēm piemīt izteikta tendence kaut ko pabeigt. Pārlapojot materiālus, mēs pārvaram bailes no nezināmā. Nekritiski metoties biezas mācību grāmatas lasīšanā, mēs galu galā jutīsimies lasāmo lappušu daudzuma nospiests. Katru reizi, ierodoties mācību stundā, mēs būsim spiesti  apzināsieties, ka vēl aizvien ir jāapgūst liels daudzums materiāla un  tas mācību vidi iekrāso draudīgā fonā.

Vingrināsimies veidot uzmetumus

Sarakstīsim uz lapas visu, ko zinām par šo mācību vielu. Šī uzdevuma mērķis ir, palielinot koncentrēšanos, sakārtot domas un noskaņoties darbam. Lai piepildītu domas ar jauno mācību informāciju, ieteicams piecas minūtes pavadīt procesā, kur atmiņā meklējam kaut ko par attiecīgo tēmu.  Tas palīdzēs  daudz labāk noskaņoties teksta uztveršanai un, visticamāk, pārstāsim domāt par starpbrīžos notiekošo.

Šī vingrinājuma nolūks ir aktivizēt mūsu informācijas uzglabāšanas sistēmu un ievirzīt domas vajadzīgajā gultnē. Ja mūsu zināšanas attiecīgajā vielā ir plašas, prātā atsauksim tikai svarī­gāko. Ja nezinām gandrīz neko, atsauksim prātā vismaz dažas mums zināmās lietas vai kādu citu informāciju, kas šķiet kaut kā ar tām saistīta. Tas mums palīdzēs vismaz tuvoties jaunajai vielai un neļaus justies kā galīgam muļķim, kas  šādā situācijā gadās lielākoties ar nesekmīgajiem skolēniem. Tas mūs atbrīvos no pastāvīga mulsuma par to, ko mēs nezinām un izvairīsimies no t. s. „man jau tas bija uz mēles”.

Vingrināsimies izvirzīt mācību uzdevumus un mērķus

Kāpēc tas ir tik svarīgi? Tāpēc, ka galvenās tēmas, uzdevumi, mērķi informācijas laukā darbojas kā magnēti, kas pievelk pārējo informāciju. Tie darbojas kā asociāciju un sakaru centri, caur kuriem tiek uztaustīta pārējā informācija. Ja skolēni jauno vielu mācās apgūt kā vienlaidus tekstu, kurā nav nekādu pieturas punktu, viņiem nav kur piesaistīt jauno informāciju. Šāda mācīšanās atgādina nogurdinošu un apnicīgu taustīšanos. Iedomāsimies, mēs skatāmies basketbola spēli, kurā nav beigu. Tas atgādina situāciju, kurā cilvēkam dota tik liela rīcības brīvība, ka viņš galu galā nepieņem nekādu lēmumu, tas ir, cenšoties iegūt visu, paliekam tukšā.

Tātad koncentrēsimies nevis uz jauno mācību vielu kā tādu, bet gan uz dažiem būtiskākajiem jautājumiem. Piemēram, nopirkuši jaunu videokameru, mēs pirmām kārtām noskaidrosim, kā ar to rīkoties, nevis pēc noteiktas shēmas secīgā kārtībā studēsim videokameras uzbūvi un detaļas. Šis salīdzinājums ir analoģisks mācību procesa plānošanai, kad, sākot ar pirmo lapaspusi, viendimensiski, lasām visu pēc kārtas. Tādās situācijās skolēniem gūt priekšstatu par tā saturu būs ļoti grūti.

Vingrināsimies caurskatīt mācību materiālu

Pārskatīšanas un caurskatīšanas laikā noteikti izmantosim pildspalvu, zīmuli vai citu vizuālo balstu. Ja acis nekas ne­saistīs, tās tikai uz īsu mirkli pievērsīsies galvenajai daļai, kamēr ska­tiens aizklīdis un apmaldīsies. Arī grāmatveži bieži iz­manto zīmuli vai pildspalvu, lai vadītu skatienu krustām šķērsām pa skaitļu rindām un ailēm. Viņi tā rīkojas pavisam dabiski, jo ir grūti bez jebkādas palīdzības ilg­stoši acu kustību noturēt strikti lineārā virzienā.

Caurskatīšana ietaupīs ļoti daudz laika un ļaus ievērojami paaugstināt lasīšanas un uztveres ātrumu. Īpašu uzmanību pievērsīsim rindkopu, iedaļu, nodaļu un pat visa teksta sākumam un beigām, jo bieži vien tieši tur ir koncentrēta informācija. Ja studējam zinātnisku rakstu vai sarežģītu mācību grāmatu, vispirms izlasīsim kopsavilkumu, rezultātus un secinājumus. Bieži šajās sadaļās atrodams tieši tas informatīvais kodols, ko meklējam un ļauj uztvert lietas būtību jau pašā sākumā.

Reiz kāds students trīs mēnešus cīnījās ar 600 lap­pušu biezu filozofijas grāmatu. Ticis līdz 500. lappusei, viņu pārņēma  iz­misums, jo pārāk liels kļuva faktu apjoms, ko viņš centās „paturēt prātā”. Viņš bija lasījis lappusi pēc lappuses, bet nenojauta, par ko būs pēdējā nodaļa. Tajā bija atrodams grāmatas atziņu pilnvērtīgs kopsavilkums. Izlasījis šo nodaļu, students saprata, ka, iepazīstoties ar to jau sākumā, būtu ietaupījis sev laiku un aiztaupījis vairāku simtu stundu uztraukumu brīžus.

Skolēni materiāla caurskatīšanu varētu veikt kā aizraujošu spēli, tas ir, noteikt, cik vienā vai otrā materiālā ir veiksmīgi apkopota tekstā izklāstītā informācija. Daudzi pat mūsdienu informācijas pārblīvētajā laikā uz­skata, ka kārtīgam skolēnam pienākas izlasīt visu no viena vāka līdz otram, lai gan skaidri apzinās, ka nebūt neatbilst viņu vajadzībām. Ir daudz prātīgāk rīkoties ar grāmatu līdzīgi to darām ar lektoriem. Ja lektors ir garlaicīgs vai min pārāk daudz skaitļu, atbilstoši situācijai laidīsim gar ausīm.

Vingrināsimies aizpildīt baltos plankumus

Atzīmēsim, uzzīmēsim neaizpildītos baltos plankumus . Tas ne vienmēr nozīmē izlasīt lielu apjomu. Ja izrādās, ka izskatīšanas posmā dažas sadaļas pa­likušas aptvertas daļēji, pāriesim pie nākamajiem sarežģītajiem jautājumiem, nevis paliksim ar tiem cīnoties, nezinot, kas tiks aplūkots nākamajā tekstā. Ja nesāksim cīņu uzreiz, iegūsim papildu laiku šī materiāla neapzinātai apstrādei zemapziņā. Tad vēlāk atbilde parādās it kā pati no sevis. Liekot mierā sarežģīto tekstu, izkliedējam spriedzi, kas varētu pavadīt visu atlikušo lasīšanas laiku, kā arī iespēja sarežģīto tekstu aplūkot kontekstā. Pārlecot klupšanas akmenim, mēs pie tā varam atgriezties vēlāk, kad būsim ieguvuši vairāk informācijas citā lapaspusē.

Vingrināsim atmiņu

Pētījumi apliecina, ka smadzenēm ir būtiski pirmie un pēdējie iespaidi.  Smadzenes ir radinātas  pabeigt iesākto – tāpat, kā līdz pusei pateikto vārdu gribam pateikt līdz galam vai arī, ja pa radio atskaņota dziesma tiek pārtraukta pusvārdā, visticamāk, mēs to izdungosim līdz galam.

Pagātnei atstāsim tik ierasto praksi, tas ir, zubrīties piecas stundas bez pārtraukuma, jo izprast un atcerēties nav viens un tas pats. Tāpēc der atcerēties par pārtraukumiem, tie ļauj iegaumēšanai un izpratnei „darboties rokrokā”, tā nodrošinot visefektīvāko mācīšanos. Lai process būtu vēl sekmīgāks, katra perioda sākumā un beigās izdarīsim īsu atskatu uz izlasīto un caurskatīsim vēl lasāmo.

Atcerēšanās procesā izmantosim iztēli un asociācijas

Iztēlei nav robežu, tā ir bezgalīga un stimulē mūsu maņas un – caur tām – arī smadzenes. Neierobežotā iztēle mūs sagatavo jaunas pieredzes gūšanai un radina būt atvērtākiem pret jauninājumiem un pasauli kopumā. Efektīva atcerēšanās notiek, kad kaut ko atceramies, domājot par to kā tēlu, kamēr asociācijas savieno jauno ar kaut ko jau zināmu un atmiņā nostiprinātu, tas ir, savus domu tēlus asociējam ar kaut ko pazīstamu. Zināmais „noenkuros” tos pareizajā vietā.

Maņas, ritms, kustība, pārspīlējumi, krāsas, smiekli, skaitļi, labas domas simboli u.c.

Jo pārspīletāks būs šo tēlu lielums, forma, sajūta un skanējums, jo vieglāk tos atcerē­simies. Kustība padara vajadzīgo vieglāk iegaumējamu smadzenēm. Liksim fantāzijas tēliem kustēties, padarīsim tos daudzdimensionālus, piešķirsim tiem ritmu. Kustības palīdz smadzenēm "iesaistīties" stāstā, darot neparastāku un tāpēc arī vieglāk prātā paturamu datu plūsmu. Krāsas atdzīvina atmiņas un padara tās vieglāk paturamas prātā. Cik vien iespējams, domu tēliem, zīmējumiem, piezīmēm u.tml. izmantosim krāsas.

Skaitļi palīdz padarīt atmiņas konkrētākas, piemēram, atcerēsimies sešas lietas, nevis „kas” jāatceras. Simboli ir kodēts paņēmiens, kaut ko nostiprināt atmiņā. Tas ir kaut kas līdzīgs „špikerim”.  Vieglāk atsauksim atmiņā tieši pozitīvus tēlus nekā sliktos (tāpēc, lai arī cik spilgti būtu izkrāsotas skolēnu kļūdas ar sarkanu tinti, viņiem kļūdu atcerēšanās tomēr nevedas). Tas tāpēc, ka smadzenes (tāpat kā viss mūsu ķermenis) vēlas atgriezties tikai pie patīkamajiem pārdzīvojumiem. Ar to ir izskaidrojams, kāpēc dažiem skolēniem pēc negatīvas mācīšanās pieredzes smadzenes it kā automātiski bloķējas.

Kāds piemērs no atcerēšanās tehnikām (īslaicīgajai atmiņai)

Iedomāsimies, mums noteiktā secībā ir jāatceras desmit Janīnas Kursītes grāmatā „Dzejas vārdnīca” minēti jēdzieni. Vispirms katru skaitli saistīsim ar pastāvīgu, mūsu paša izvēlētu asociatīvu tēlu, tas ir, katram skaitlim no viens līdz desmit izdomāsim atbilstošu tēl. Piemēram: „1” ir vecāsmātes tamboradata; „2” – iemīlējies gulbis; „3” – sievietes krūtis vertikālā skatījumā; „4” – burulaiva; „5” – automašīnas detaļa; „6” – suņa aste; „7” – pie sienas pieskrūvēts plaukts; „8” – kliņģeris; „9” – spoks; „10” – tamboradata un kotlete. Visiedarbīgākie būs mūsu pašu izvēlētie un radītie tēli. Ikviens no šiem tēliem darbojas kā vizuāls atgādinājums par skaitli, ar ko tas ir saistīts. Izdomāsim izteiksmīgu un vienkāršu – tādu, ko viegli uzzīmēt, vizuāli iztēloties un iegaumēt. Pēc neilga pielietojuma, domājot par skaitli „trīs” gara acīm automā­tiski redzēsim sievietes krūtis vertikālā skatījumā, bet „10” – tamboradatu ar kotleti. Bagātīgi liksim lietā arī pārspīlējumus, humoru un kustības.

Kad esam pabeiguši uzdevumu, aizvērsim acis un padomāsim par katru ciparu no viens līdz desmit, lai pārliecinātos, ka esam iegaumējuši visus asociatīvos tēlus. Izskaitīsim no desmit līdz viens, darot to pašu, tad sajauktā secībā. Drīz vien attiecīgais tēls kļūs par atbilstošā kārtas skaitļa sinonīmu. Kad esam pārliecinājušies, varam sākt tos izmantot mācību nolūkiem. Tad šos tēlus piesaistīsim Janīnas Kursītes jēdzieniem un, izmantojot radošas asociācijas, tās apvienosim. Piemēram, lai atcerētos pirmo jēdzienu (šajā gadījumā bez jēdzienu skaidrojumiem- tikai jāatceras saraksts) „teorija”, iztēlosimies, kā skolotāja sēž klases priekšā un tamborē savu teoriju; „2” – jēdziens „lūgšana” – „gulbīti, gulbīti, aizved mani uz zemi laimīgo!”; „3” – jēdziens „valoda” – iztēlosimies, ka vienu brīdi klases meiteņu kuplās krūtis pēkšņi sāk sarunāties ar puišiem; „4” – jēdziens „viduslaiku dzeja” – lai atcerētos šo jēdzienu, domās pārspriedīsim, ka viduslaikos lidmašīnu nebija, tāpēc ceļojumus parasti veica ar burulaivām; „5” – jēdziens „antoloģija” – iedomāsimies fizikas skolotāja garāžu, kur gar sienām pēc kāda noteikta principa ir izvietotas vecas rezerves detaļas; „6” – „brīvais pants” – ir kā suņa aste- te vienā, te citā ritmā vicinās; „7” – „drukas kļūdas” – ja vien skolotāja pati to zinātu, cik drukas kļūdu ir atrodams viņas pašas grāmatplauktā;  „8” –  „epika” – kas konditorejas veikalā ir apjomīgais kliņģeris, tas literatūrā ir epika (daļēji arī atsedz jēdziena saturu, bet šajā gadījumā tā ir sagadīšanās); „9” – „rekviēms” – Palsmanes baznīcā spoki dzied rekviēmu; „10” – „rīmes” – mājturības skolotāja ar tamboradatu baksta kotletes un skaita rīmes.

Vingrināsimies izmantot domu kartes

Domu karte organisks laika plānotājs, efektīvs atmiņas stimulētājs un noderīgs atkārtošanai. Katrs domu kartē iekļautais atmiņas ierosinātājs darbojas kā atslēga, ar kuru atver dur­vis uz faktiem, idejām un informāciju, kā arī atbrīvo mūsu neierobežotā prāta patieso potenciālu, tas ir dabisks domāšanas palīglīdzeklis, kas iedvesmojas no minēto dabisko struktūru efektivitātes. Domu kartes īpaši ērti var izmantot, lai efektīvi lasītu, atkārtotu, pierak­stītu lekcijas un plānotu sagatavošanos pārbaudes darbiem u.tml. Domu kartes palīdz justies pārliecinošākiem, jo ir iespēja kontrolēt situāciju, tas ir, mācību vielu pārredzēt no sākuma līdz beigām.

Runājot mūs ierobežo tas, ka vienlaikus varam izteikt tikai vienu vārdu; tāpat drukātā materiālā vārdi ir izkārtoti rindās un teikumos ar savu sākumu, vidu un beigām. Pierakstot un lasot visus teikumus, nostiprinās tā saucamā lineārā domāšana (bet smadzenes taču ir daudzdimensionālas!), un tāpēc ir vajadzīgs ilgāks laiks, lai tiktu līdz mācību vielas būtībai un jēgai.

Mūsu smadzenes informāciju neuzņem lineāri vārdu pa vār­dam, rindu pa rindai, bet gan uztver kā vienotu veselumu, sašķiro, skaidro, analizē, sintezē, vērtē to un nodod to atpakaļ visdažādākajos veidos.

Izmantosim B. Blūma taksonomijas jautājumu paraugus

Izdrukāsim apakš minētos trafaretus, noliksim uz galda zem stikla un daudzpunktu vietā, ievērojot vecumposma īpatnības,  ievietosim attiecīgā mācību priekšmeta attiecīgos jēdzienus.

Rezultātā to spriedzi, ko mēs, skolotāji, izmisīgi skatoties pulkstenī, pārdzīvojam savās galvās, pārliksim uz skolēnu galvām. Tas atvieglos mūsu darbu, proti, ik pa laikam ielūkojoties špikerī – mūsu acis viegli lēkās augšā – lejā, augšā – lejā. Šādi mēs arī izvairīsimies no haosa, tas ir, zināsim, kad un kurā līmenī mēs darbojamies.

1.līmenis

Kas ir…?

Kur ir…?

Kad tas…?

Kā tas…?

Kā tu varētu aprakstīt….?

Ko tu atceries…?

2. līmenis

Kā (ko) tu pretstatītu…?

Kā tu vari salīdzināt…?

Par ko tas liecina?

Kāda ir galvenā jēga, ideja?

Kā tu vari izskaidrot notikušo?

Kura ir precīzākā atbilde?

Kā tu varētu apkopot dzirdēto (lasīto)?

3.līmenis

Kā tu lietosi…?

Kādi varētu būt piemēri…?

Kā varētu atrisināt problēmu, izmantojot…?

Kā tu varētu parādīt, ka saproti…?

Kā vēl citādāk varētu…?

Kāds būs rezultāts, ja…?

Kādi fakti ir jāizvēlas, lai parādītu…?

Kādu jautājumu tu uzdotu…?

4.līmenis

Kādas ir attiecības starp…?

Kāpēc tu domā, ka…?

Kāda ir galvenā doma (jēga) šajā…?

Kādus secinājumus tu vari izdarīt…?

Kā tu klasificētu…?

Kā tu noteiksi, no kā sastāv…?

Kāda ir atšķirība starp…?

Kā tu pierādīsi…?

Kāda ir … funkcija?

5.līmenis

Ko nepieciešams mainīt, lai…?

Kas notiks, ja…?

Kādas ir alternatīvas?

Kā varētu pielāgot (izmainīt)…?

Kurus faktus ir iespējams savienot…?

Kā tu formulēsi…?

Ko tu darītu, ja…?

6.līmenis

Kāpēc tu pievienojies uzskatam, ka…?

Kāds ir tavs viedoklis?

Cik nozīmīgs ir…?

Kāda ir … vērtība?

Ko tu iesaki?

Kā tu vērtē?

Kāpēc tas ir labāk nekā…?

Balstoties uz zināmo, kā tu izskaidrosi…?

Izmantosim B. Blūma taksonomijas norāžu paraugus

1.līmenis

Uzzini, iegaumē, atceries, pasaki, noskaiti, parādi, nosauc utt.

2.līmenis

Izproti, izstāsti, izskaidro, paskaidro, iemāci citam, ilustrē utt.

3.līmenis

Izmanto, pielāgo, pielieto, izvēlies, vispārini, konkretizē utt.

4.līmenis

Analizē, salīdzini, klasificē, sakārto secībā, pierādi, pārbaudi utt.

5.līmenis

Izveido, pārveido, formulē, radi, kombinē, konstruē, prognozē, izvirzi,

iztēlojies utt.

6.līmenis

Izvērtē, kritizē, pamato, piedāvā savu variantu, nosaka prioritātes utt.

Atbrīvosimies no pareizajām pierakstu kladēm

Labāk izmantosim domu kartes, piemēram, mācoties par attīrīšanas iekārtām, uz lapas uzzīmēsim (vai izgriezīsim) krānu pa kuru tek tīrs ūdens. Tas „atbrīvos” atmiņu un stimulēs ar mūsu kreiso galvas smadzeņu puslodi saistīto analītisko prātu. Zīmējums iedarbinās arī ar labo puslodi saistīto optisko atmiņu. Zīmējums arī raksturos ūdens un atkritumu saimniecību ar tās cau­ruļvadiem, pašreizējajiem ūdensvadiem un nepietiekamajiem resursiem.

Ar vārdu vien nepietiek, lai liktu atsaukt atmiņā visu, ko esam mācījušies par ūdens attīrīšanas iekārtām, jo tas darbībā neiesaista visas smadzenes. Vārds ne tikai nespēs aktivizēt visu mūsu uzkrāto pieredzi, bet arī to ierobežos.

Atslēgvārdi ir vārdu plūdu samazinātāji. Patiesībā vairāk nekā 90% no skolēnu pierakstu kladēm ir nevajadzīgas, jo mūsu smadzenes dabiski dod priekšroku kopīgo ainu raksturojošiem atslēgvārdiem. Mēs esam noticējuši, ka parasti teikumi ir vislabākais veids, kā uzglabāt un atsaukt atmiņā verbālus tēlus un idejas.

Izmantojot klades, mēs velti tērējam laiku, pierakstot arī tos vārdus, kas neattiecas uz jautājuma būtību. Materiāla būtība pazūd kopīgajā kontekstā, papildu laiks tiek tērēts, pārlasot arī nevajadzīgos vārdus, kā arī savienotājvārdus, kas attālina saikni starp atslēgvārdiem. Jo tālāk atrodas viens no otra raksturojošie vārdi, jo asociācijas ir vājākas. Domu kartes ir daudz efektīvākas par ierastajām pierakstu kladēm. Es sen vairs nebrīnos, kad kāds skolotājs manos semināros ar rūgtumu sirdī rāda skolēna pierakstu burtnīcu, kur visas stundas garumā ir ierakstīti labi ja pieci vārdi, toties sazīmēts ir krustu šķērsu.

Tendence pierakstīt visu, ko diktē skolotājs, tas ir, nekritiski, neizmantojot pārskatīšanu un novir­zoties no galvenā, zaudējam mācīšanās jēgu. Šādi pierakstot, skolēni parasti nedomā līdzi un neklausās uzmanīgi, pa­laižot garām būtisko. Pēc šāda principa iespējams pārrak­stīt arī 100 vārdu garu tekstu, to pilnīgi neatceroties un nepārlasot. Sīki pierakstot, pieraksti kļūst tik apjomīgi, ka doma pie tiem atgriezties skolēnos rada pamatotu nepatiku vai arī viņš nevar uztvert to jēgu un ir spiests sākt mācības no sākuma.

Aicināsim skolēnus stundu laikā zīmēt, jo tad viņi paši skaidrāk definēs mācību materiāla galvenā ideju, saskatīs saistību starp galve­najām domām, rosinot veidot ideju un domu asociācijas. Šāda domu kartes struktūra ļaus ne tikai jebkurā brīdī pievienot papildu idejas, bet arī uzlabos atcerēšanās procesus, centrā ir uzreiz pamanāms būtiskākais, kā arī informāciju var ātri un efektīvi atkārtot.

Attēls smadzenēm un acīm liks koncentrēties un atcerēties tiem saprotamā veidā, piesaistīs uzma­nību, labāk sakoposim do­mas un mācīšanās procesu padarīsim pievilcīgāku un aizrautīgāku. Tas viss, stimulējot gan labo, gan kreiso galvas smadzeņu puslodi, efektīvi rosinās atvērt prātu apkārtējai pasaulei.

Viens no piemēriem mācību dienas darba organizācijai

Pirmām kārtām jāsaka uzreiz, ka no psihes bioloģisko pamatu viedokļa daudz efektīvāk būtu, ja visas dienas garumā, mēs mācītos tikai vienu priekšmetu (arī mācību pārziņiem tas atslogotu stundu sarakstu veidošanu), piemēram, literatūru, nevis septiņus priekšmetus vienlaicīgi (izņēmums, protams, tādi priekšmeti, kā sports u.tml.). Mēs taču nelasām septiņas grāmatas vienlaicīgi – vispirms izlasām vienu, tikai tad ķeramies pie nākamās, vai ne?

Domu kartes mācību stundas darbu padara daudz racionālāku. Ar labi izkārtotas domu kartes palīdzību skolēnus ar veselas mācību grā­matas saturu var iepazīstināt pat vienas dienas laikā. Piemēram, bioloģijā vairāki skolēni var izlasīt, domu kartēs atainot, saprast un pārrunāt vienlaicīgi kaut vai piecas grāmatas.

Sāksim ar kādu no pozitīvās psiholoģijas, neirolingvistiskās programmēšanas, meditācijas, pozitīvo emociju iztēlošanās, stiepšanās vai tamlīdzīgiem vingrinājumiem.

Ātri izšķirstīsim apgūstamo tekstu, materiālus. Pārtraukums (atbrīvosimies no atlikušo minūšu uzskaitīšanas – mūsu smadzenes darbojas atbilstoši pabeigtības, nevis pulksteņa mehānisma principam). Pārtrauksim darbu, atpūtīsimies, relaksēsimies, izmantosim pozitīvos vingrinājumus.

Sāksim veidot domu karti (varam izmantot kādu no mākslas terapijas tehnikām), kas atspoguļo mūsu pašreizējās zināšanas par šo mācību vielu, mērķus un uzdevumus, kā arī jautājumus, uz kuriem vēlamies atrast atbildes. Pārtrauksim darbu.

Izdarīsim ātru ieskatu mācību grāmatā, materiālos, konspektos, iepazīstoties ar saturu, galvenajiem virsrakstiem utt. Tad domu kartē iezīmēsim galvenos zarus.

Caurskatīsim grāmatu, konspektus vai tamlīdzīgus materiālus vēlreiz, bet jau sīkāk un detalizētāk. Turpinot iepazīties ar materiāliem, tur­pināsim papildināt domu karti.

Laiks pusdienām. Maltītei veltīsim vismaz stundu – pretējā gadījumā, ātri vicinot rokas pie mutes, mēs pievelkam agresīvu kinestētisko (kustības) enerģiju. Un tad nav jābrīnās, kāpēc uz mums rej nikni suņi un saskrienamies ar citiem agresīviem cilvēkiem.

Izskatīsim visu, tiekot galā ar visām atlikušajām problēmām vai jautājumiem un iekļaujot domu kartē pēdējās detaļas. Pārtrauksim darbu.

Ir laiks informācijas apmaiņai, kuras laikā visi grupas dalībnieki, pama­tojoties uz pašu veidotajām domu kartēm, iepazīstina ar pilnīgu kopsa­vilkumu par to, ko ir uzzinājuši konkrētajā mācību materiālā. Katrai prezentācijai vajadzētu būt vismaz kādas 30 minūtes ilgai. Pēc katras prezentācijas ieturēsim pauzi.

Kamēr viens no grupas runā, mēs, pārējie, veidosim savu domu karti un turpināsim gūt izpratni, kas ir līdzvērtīga vis­maz stāstītāja sasniegtajai. Prezentācijas laikā papildināsim, bagātināsim un uzlabosim savu domu karti.

Pēc prezentācijas mums galvā būs pieci jauni infor­mācijas materiāli, grāmatas un vienīgais, kas mums būs jāizdara ar šīm grāmatām, atlikušajā mēneša (semestra) laikā tās būs jāpāršķirsta, lai papildinātu domu karti.

Šādi mēs būsim ieguvuši, papildinājuši un uzlabojuši zināšanas kādā mācību priekšmetā, iepazīstinot un iepazīstoties ar domu kartēm, nevis lineārām piezī­mēm, kas zināšanas tikai izkliedē un rada nepārskatāmas, tas ir, neorganizējamas.

Piemēram, literatūras grāmatā, kurā ir daudz nodaļu par dažādiem virzieniem: klasicismu, romantismu, reālismu, simbolismu u.c., lielais vairums klasē būs apguvuši vismaz lielāko daļu. Bet vidusmēra skolēns, kas izlasa visu grāmatu un patērē tam krietni vairāk laika, visa mācību gada laikā uztver 60-80% no tajā rakstītā un pēc tam nedēļas laikā aizmirst līdz pat 80% (Tony Buzan, 2007).

Mācīsimies ātrlasīšanu

 „Kdāas Anjilgas unviertisātes pījtēmuji licniea, ka brutu kītrābai vdārā nav nīmozes. Gevalnias, lai svaā vtieā btūu pmirais un pjēēdais bturs. Prējāie bturi var būt sainrotdi pīgnili nazepreii, tketsu tik un tā var ilsazīt bez gūtbīrām. Tas ir tpēāc, ka mēs nasleām kratu bturu asvitšeki, bet vsiu vdāru kpumoā.”

Šis piemērs no Jurija Zemuna grāmatas „Neiespējamais ir realitāte” lieliski parāda smadzeņu īpašību nelasīt katru burtu atsevišķi, bet atpazīt pašu vārdu. Šī īpašība izpaužas arī teikuma kontekstā. Tas nozīmē, ka mēs varam sevi pieradināt skatīties uz katru tre­šo vārdu teksta rindā. Tas lasīšanas ātrumu palielinās vismaz par trim reizēm. Mēs iegūsim to, ko mēs paši sev atļausim.

Lai apgūtu ātrlasīšanu, pārvarēsim šādas grūtības: izlemsim, ko lasīt (izvēles māksla),  paturēsim prātā informāciju, ko nepieciešams atcerēties, ko vēlamies uzzināt, rūpēsimies par jēgas izpratni.

Starp citu, pētījumi apstiprina, ka ātrlasīšana ļauj sekmīgāk koncentrēt uzmanību, ātri izskatīt un pārskriet pāri informācijai, lai uztvertu lietas būtību, radītu vidi, kas noskaņo darbam, samazinām  acu fizisko piepūli, jo nevajadzēs tik bieži ieturēt pauzi (acīm ļaujam vienkārši brīvi skriet), ļaujam vieglāk uztvert lasītā jēgu (jo vairāk tiecamies ieturēt pauzes, jo vairāk jūtamies garlaikoti), kā arī vairāk saprast.

Lasot mūsu acis izdara nelielus un regulārus pārlēcienus, ieturot pauzi jeb apstājoties, lai uztvertu informāciju. Tādējādi mū­su acu kustība pa lapu nav nepārtraukta un līdzena, tā apstājas un atkal tur­pinās, lai uztvertu informāciju. Saīsinot katru pauzi,  ir iespējams uzlabot lasīšanas ātrumu. Acis visskaidrāk saskata objektus tad, ja to spēj „paturēt mierā”.

Pārliecināsimies paši, turot pirkstu acu priekšā. Kamēr tas stāv mierā, arī acis nekustas, pakustinot pirkstu, acis tam seko. Šo no­vērojumu attiecinot uz lasīšanu, varam secināt, ka acīm jāapstājas, lai uz­tvertu vārdus, jo tie ir statiski. Ik reizi apstājoties, mūsu acis vienlaikus spēj uztvert piecus sešus vārdus. Tās viegli spēj piestāt kaut kur rindiņas vidū, uzņemot informāciju „no ma­lām”. Labi saskatāmais samazina paveicamā darba ap­jomu, liek smadzenēm darboties mērķtiecīgi un saglabā pastāvīgu lasīšanas ātrumu. Ja objekts ir nekustīgs, arī acīm jābūt nekustīgām.

Lasīsim skaļā balsī

Mēs varam selektīvi izmantot savu iekšējo balsi, t. i., lai uzsvērtu svarī­gus vārdus vai idejas, pēc vajadzības runāt skaļāk un vajadzības gadījumā tos pat izkliegt. Šāda rīcība lieliski palīdzēs tos atcerēties.

Vilksim līdzi ar zīmuli

Acs uzbūve piemērota tam, lai sekotu kustībai. Vilksim līdzi tekstam ar zīmuli. Tas palīdzēs uzturēt tempu.

Paplašināsim redzes leņķa plašumu

Lūkosimies taisni uz priekšu. Koncentrēsim skatienu uz punktu, kas atrodas iespējami tālu. Saliksim abus rādītājpirkstus kopā tā, lai to gali saskartos un izvei­dotos taisna līnija, tad novietosim tos apmēram 10 cm attālumā no deguna. Lai acis paliek nekustīgas pie tālumā esošā punkta. Vienlaikus attāli­nāsim pirkstgalus pa taisnu, horizontālu līniju. Turpināsim kustību, līdz pirksti ir ārpus redzeslauka un vairs nevaram tos saskatīt pat ar acu kaktiņiem. Apturēsim kustību un lūgsim biedram izmērīt attālumu starp pirkstiem.

Tagad to pašu atkārtosim pa vertikālu līniju.

Iemācoties vairāk izmantot perifēro redzi, mēs sāksim lietot vēl neapgūto perifērās redzes potenciālu – „gara acis”, tas ir,  spēju lasīt vai redzēt ne tikai acis, bet visas smadzenes.

Dažas no ātrlasīšanas tehnikām

Lasīsim ļoti ātri, neapstājoties un neuz­traucoties, vai esam sapratuši izlasīto. Virzīsim acis vien­laikus pa divām teksta rindiņām. Šī metode apvieno gan vertikālo, gan hori­zontālo redzeslauku.

Tagad mēģināsim acu kustību veidot līdzīgi kā iepriekšējā gadījumā, bet centīsimies aptvert tik rindiņu, cik vien­laikus spējam. Pēc tam izmēģināsim katru tehniku lēnākā ātrumā. Tas ātrāk smadzenes pieradinās pie lielāka lasīšanas ātruma.

Vēl viena tehnika – mainīsim virzienu un atkārtoti pārskatīsim katru teksta daļu atpa­kaļgaitā (no labās puses uz kreiso). Problēmas neradīs uzmanības vājums, bet gan tas, kam mēs pievēršam uzmanību. Lasot lēni, mēs smadzenes pieradinām  lasīt vēl lēnāk.  (Sīkāk par ātrlasīšanas tehnikām Kaspara Bikšes semināra „Efektīvas mācīšanās paņēmieni” materiālos).

Pārprogrammēsim skolēnu uzvedību

Izdrukāsim apakš minēto un salīmēsim skolēniem redzamās vietās. Ik pa laikam pamainīsim vietas, lai nesaplūst ar interjeru. Ar nemitīgas atkārtošanas, iegalvošanas, atgādināšanas u.tml. tehniku palīdzību varam pārprogrammēt skolēnu zemapziņas programmu.

• Katra mana doma, ma­na rīcība ir likumsakarīga; tas esmu es pats.
• Labi domātais un labi darītais ag­ri vai vē­lu at­spo­gu­ļo­jas notikumos, tāpēc es cītīgi tos vēroju un analizēju.
• Cilvēki ir vienlīdzīgi; visiem ir tiesības būt laimīgākajam, visiem ir tiesības atbrīvoties no ciešanām.

• Veiksme mācībās ir ma­na atvērtība pasaulei, tā ir ti­cī­ba sev un sa­viem spē­kiem.
• Es uzturu labas do­mas, šādi es uzkrāju papildu spēkus.
• Spēja uzticēties mani atbrīvo no meliem.
• Spēja cienīt mani atbrīvo no glaimiem.
• Spē­ja  sa­ska­tīt la­bo ir spē­ja sa­ska­tīt la­bo se­vī.
• Katrs draugs ir manas iekšējās pasaules atspulgs; esmu atvērts jauniem draugiem.
• Sko­las vi­de ir ma­nu do­mu ra­dī­tā pa­sau­le, manas attieksmes atspulgs.
• Sko­las ik­die­na ir ma­na iekšējā īs­te­nī­ba.

• Sek­mī­ba un veiksme ir manas labās attieksmes re­zul­tāts.

• Savus kon­flik­tus es risinu pats. Tas daudz ko stāsta par mani.
• Rū­pē­da­mies par sa­vām la­ba­jām do­mām, es rū­pē­jos par drau­gu un kla­ses­bied­ru lab­izjūtu. Un šādā atmosfērā man ir patīkami uzturēties.
• Priecājoties par sevi, es priecājos par pasauli.
• Mīlot pasauli, es to glābju.
• Pret konfliktsituācijām izturos ar cieņu, jo tās no­rā­da, kas manī maināms.
• Mana piedošana ir negatīvās informācijas dzēšana, šādi es glābju savu dzīvi.
• Pie­do­dot ot­ram, es pie­do­du sev.
• Es pārtraucu otru kritizēt, šādi es iz­rā­du ap­mie­ri­nā­tī­bu ar pasauli.
• Es pārtraucu nosodīt un tie­sā­t, tad esmu brīvs no citu nosodījuma.
• Es paužu ap­mie­ri­nā­tī­bu ar citiem, šādi izrādu ­ap­mie­ri­nā­tī­bu ar se­vi.
• Patīkamas situācijas no­rā­da par labvēlīgu iekšējo pasauli.
• Kā domāšu, tā dzīvošu.

• Es pasaku labu vārdu, šādi es mai­nu pasauli.
• Es par sevi domāju labu, tad pārējie zina, kā domāt par mani.
• Es par otru domāju labu, tad viņš zina, kā domāt par mani.
• Notiek tas, ko ik dienas atkārtoju, tāpēc runāju tikai labu.
• Ne­veiks­mju brī­žos iz­skaid­ro­ju­mus mek­lē­ju se­vī, jo tie brīdina par lielāku bēdu tuvošanos.
• Es mīlu pasauli, šādi citu mīlestību es piesaistu sev.

• Mīlēt pasauli vispirms no­zī­mē mīlēt se­vi.
• Mī­les­tī­ba pret citiem sā­kas ar mī­les­tī­bu pret se­vi.
• Mā­cī­bas ir pa­tī­ka­ma no­dar­be. Vi­su tiki no­sa­ka do­mas, kā­das tām pie­šķi­ram.
• Mans uz­ve­dī­bas veids ir lab­vē­līgs man un manai apkārtējai pa­sau­lei.
• Ma­nās at­tie­cī­bās viss ir likumsakarīgs – ja man ot­rā kaut kas patīk, tad man  ar to ir kā­da sais­tī­ba.
• Ma­nas la­bās do­mas ir iekšējie spēki, kas pievelk ārējos spēkus.
• Manas domas darbojas brī­vi; es ļaujos tām.
• Ma­na uz­ve­dī­ba ir ma­nu do­mu, jū­tu un emo­ci­ju at­spo­gu­ļo­jums; kā domāšu, tā dzīvošu.
• Mana ticība pasaulei ir mana ticība sev.
• Ma­na iz­tu­rē­ša­nās pret ci­tiem ir mana attieksme pret sevi.
• Mana dzīve ir tikai tagadnē; es mācos ik mirkli to novērtēt.
• Mana attieksme pret sevi norāda attieksmi pret citiem.
• Mana apmierinātība ar sko­lā no­tie­ko­šo lie­ci­na par manu ­ap­mie­ri­nātību ar se­vi.
• Līdz­īgs pie­velk līdz­īgu, – prie­cāšos – tad būs da­rī­ša­na ar man līdzīgajiem.
• Es mainu iekšējo pasauli uz labāku, tad arī apkārtējā mainās; pasaule es tāda, kā esmu pieradis to uztvert.
• Labvēlīgas attiecības ar apkārtējo pasauli liecina par saskaņu iekšējā pasaulē.
• Labas sekmes un uzvedība liecina par labvēlīgu iekšējo dvēseles stāvokli.
• Labas domas par se­vi, lielā mērā nosaka citu cilvēku vie­dok­li pret mani.
• Kļūdas ir mans sabiedrotais; pārtraucot baidīties no tām, es atbrīvojos no šaubām.
• Esmu brīvs no ap­sau­kā­šanās, šādi es pārtraucu neapzināti otram pie­dē­vē­t to, kas ir ma­nī pašā.
• Katrs satiktais cilvēks nes kaut kādu informāciju par mani; es mācos to novērtēt.
• Es mīlu pa­sau­li, tad tā zina, kā izturēties pret mani.
• Jo labākas runas sacīšu par kla­ses­bied­riem, jo labāki tie kļūs.
• Jo la­bā­kas do­mas es do­mā­šu, jo la­bāk ju­tī­šos.
• Ja par kādu do­mā­šu labas do­mas, tās at­grie­zī­sies pie ma­nis.
• Ja par kādu domāju labu, tad zinu, ka viņš par mani domā tieši tāpat.
• Ja es vi­sur sa­ska­tu labo, tad labais sāk val­dīt pār ma­ni.
• Ja es būšu labs pret sevi, tāds pats būšu arī pret citiem.
• Es izvairos no garlaicības, šādi es sevī atbrīvojos no pelēcības.
• Es atzīstos pasaulei mīlestībā, es iegūstu pretmīlu.
• Esmu brīvs no glaimošanas, jo mīlu viņus par to, ka arī viņi grib būt laimīgi.
• Es uzticos otram; šādi es atbrīvojoss no vientulības.
• Es re­dzu, dzir­du un jū­tu labo;  tas ir mans iek­šē­jās dvē­se­les stā­vok­ļa ār­ējs at­spo­gu­ļo­jums.
• Es pie­ņe­mu vi­sus at­šķi­rī­gos gan iz­ska­tā, gan uz­ska­tos. Pie­ņe­mu kat­ru tā­du, kāds viņš ir. Es sa­mie­ri­nos ar ot­ra dī­vai­nī­bām un sa­vā­dī­bām. Es priecājos par šo Dabas daudzveidību. Es arī esmu atšķirīgs.
• Es pie­ņe­mu se­vi tā­du, kāds es es­mu; es par sevi priecājos; es sevi pieņemu par labu esam.
• Es pieņemu pasauli ar mīlestību; tad ar mīlestību tā pieņems arī mani.
• Es pārtraucu gausties un žēloties, tas saglabās manu ener­ģi­ju.
• Es pārtraucu domāt un runāt par skumjām un grūtsirdību – lai vairojas prieks.
• Es pastāvīgi gaidu prieku, tad arī to regulāri saņemu no citiem.
• Es mā­cos pie­ņemt ci­tu uni­kā­lās pa­sau­les, jo arī mana pasaule ir unikāla un neatkārtojama. Es pateicos Dabai par šo brīnumu!
• Es katru dienu redzu aizvien vairāk un vairāk labus cilvēkus;  ik dienas vairāk un vairāk cilvēku pamana arī mani.
• Es izbeidzu uz se­vi dusmoties – šādi es pārtraucu darīt pāri sev.
• Es ik dienas runāju par savu iekšējo spēku.
• Es ik dienas do­mā­ju par labo pa­sau­li, tātad ik dienas manī ienāk labā pasaule.
• Es dzī­vo­ju pa­sau­lē, kā­du es pats to es­mu ra­dī­jis ar sa­vu iekšējo jušanos summu, savām domām.
• Es daru to, ko gribu, lai dara ar mani.
• Es cie­nu kat­ru sa­tik­tu cil­vē­ku, jo katrs man kaut ko ie­mā­ca.
• Es at­me­tu do­mu par pa­sau­les da­lī­ša­nu la­ba­jos un slik­ta­jos.
• Es at­ce­ros labos notikumus – tādu mani atcerēsies arī citi.
• Es atbrīvojos, es uzticos sev, es uzticos pasaulei. Šādi es atbrīvojos no bailēm un sasprindzinājuma.
• Es ap se­vi re­dzu  prieku, tātad tas jau bija ma­nī.
• Es atbrīvojos no cīņas. Kur sākas cīņa, tur beidzas gudrība.
• Citus mīlēt būs vieglāk, ja mīlēšu un cienīšu sevi.
• Ci­ti sko­lē­ni, sko­lo­tā­ji ir tā­di, kā­das ir ma­nas do­mas par vi­ņiem.
• Cilvēkos saskatu labo, tātad es no viņiem jau to gaidu.
• Cie­not ci­tus, es iz­rā­du cie­ņu pret se­vi un savu pasauli.
• Es mācos justies mīlētāks un līdz ar to jūtos vērtīgāks.
• Atsakoties no atriebības,esmu brīvs no vē­lē­ša­nās paze­mot sevi, pārtraucu cī­nīties par va­ru.
• Atsakoties no dus­mām, es atbrīvojos no iespējamās at­bil­des re­ak­ci­jas;  šādi es sevi pasargāju.
• Atsakoties no atriebības, ik reizes es kļūstu objektīvāks.
• At­kār­to­jot pa­tī­ka­mus vār­dus, labais, notiek arī ar ma­ni.
• Atbrīvojoties no slik­tām do­mām par se­vi, esmu brīvs no slikta garastāvokļa.
• Atbrīvojoties no otra nosodīšanas, es pārtraucu nosodīt se­vi.
• Atbrīvojoties no dusmām, esmu brīvs no iespējamajām nepatikšanām.
• Atbrīvojoties no domām par savu niecību un ie­vai­no­ja­mī­bu, esmu brīvs no apkārtējo pāridarījumiem.
• Atbrīvojoties no aizvainojuma, es pārtraucu apvainoties uz se­vi; ša­jā brī­dī es atsāku se­vi cie­nīt un mī­lēt.
• Atbrīvojoties no aizvainojuma, es atbrīvojos no pāridarītājiem.
• Ar labu attieksmi pret sevi es atbrīvojos no pāridarītājiem.
• Ar cieņas un mīlestības attieksmi pret sevi, es piesaistu jaunus draugus.
• Ap­kār­tē­jie cil­vē­ki izpauž prieku atbilstoši mana prieka daudzumam.
• Apkārtējā pasaule esmu es pats; veidot pasauli labāku nozīmē būt labam pret sevi.
• Apkārt esošais prieks ir ma­na pa­ša radītais.

Pārveidosim skolas iekšējās kārtības noteikumus

Kā vienu no paraugiem varētu minēt Turaidas pamatskolas iekšējās kārtības noteikumus.

1. Es apzinos, ka Turaidas pamatskolas iekšējās kārtības noteikumi veidoti saskaņā ar labestības un godīguma principiem.

2. Noteikumu ievērošana dod man mieru, nodrošina manas tiesības un nosaka manu atbildību.

3. Es apzinos, ka, ievērojot noteikumus, jūtos labāk, mācos labāk un esmu veiksmīgs.

1.  Es ar prieku un labām domām savu darba dienu sāku plkst. 7.30 vai 8.15, strādāju saskaņā ar stundu un ārpusklases nodarbību sarakstu.

2. Es piekrītu, ka ārpusstundu pasākumi  beidzas:

1.– 4. klasei – ne vēlāk kā plkst. 19.00

5.– 6. klasei – ne vēlāk kā plkst. 20.00

                        7.   – 9. klasei – ne vēlāk kā plkst. 21.00

3. Es apzinos savu atbildību pasākumu laikā un ar prieku atgriežos mājās.

 Vispārējie pienākumi.

1. Es vēlos ar katru dienu kļūt gudrāks un ar prieku mācos atbilstoši saviem centieniem un spējām.

2. Es mīlu sevi, citus, priecājos un saudzēju skolas vidi.

3. Es ar prieku strādāju stundās un labprāt rūpējos par kārtību.

4. Es no sirds cienu savus skolotājus, priecājos par viņiem un palīdzu darbā.

5. Ar mani viss ir kārtībā, ja es ievēroju visus drošības noteikumus:

            5.1. Es lietoju košus un spilgtus atstarotājus;

            5.2. Es esmu pieklājīgs autobusā un pieturā;

            5.3. Es apzinīgi ievēroju ugunsdrošības  un telpu lietošanas noteikumus.

Pienākumi ierodoties skolā.

6.  Es no sirds cenšos apmeklēt visas mācību stundas.

7.  Ar  godu un lepnumu nēsāju skolas formu.

   8.  Es ar mīlestību rūpējos par savu veselību, bet slimības gadījumā uzrādu klases audzinātājam vecāku  vai ārsta rakstītu dokumentu.

Stundā strādāju ar prieku:

1. Uz stundu ierodos laikā.

2. Es esmu bagāts, jo man ir viss mācību stundai nepieciešamais.

3. Es ļauju atpūsties savam mobilajam telefonam un citām rotaļlietām.

4. Es stundā izturos tā, kā gribu, lai citi izturas pret mani.

5. Es ik mirkli rūpējos par mieru un kārtību savā darba vietā un kabinetā.

6. Es ar prieku sakārtoju un lietoju savu dienasgrāmatu.

Skolas ēdamzālē.

1. Es cienu savu dienišķo maizi.
2. Ēdamzālē es ienāku ar pateicību, esmu mierīgs un baudu garšīgo maltīti.

Pienākumi skolas telpās un teritorijā.

      1. Es mīlu un cienu sevi, izvēlos veselīgu dzīvesveidu un atsakos no kaitīgiem ieradumiem.

2. Mana labā griba izpaužas attieksmē pret vājākiem un mazākiem.

3. Es uzņemos atbildību par skolas mantu kā par savu īpašumu.

4. Es labi jūtos sakoptā un tīrā vidē, piedalos savas skolas un apkārtnes sakopšanas darbos.

5. Es atbildu par sevi, atrodoties pie skolas dīķa.
6. Es priecājos par skolas ābeļdārzu un esmu atbildīgs par to.

Es savā skolā esmu mīlēts, gaidīts, pieņemts, saprasts un novērtēts.

Skolā mācos mīlēt, pieņemt, saprast, novērtēt sevi, savus biedrus un skolotājus.